/nginx/o/2018/07/12/8813555t1h2e2a.jpg)
Redziet, ar mani ir kārtībā. Man ir mīļotais cilvēks! — tādas attiecības kā sevis pasniegšana sabiedrībai mani vienmēr ir fascinējušas un uzjautrinājušas. Kādu brīdi par tādām fiktīvām mīlestībām ņirgājos gan diezgan atklāti, gan klusām — ar draudzenēm dzerot tējas un vīnus.
Tad kaut kā sagadījās, ka satiku kādu cilvēku. Viņš izskatījās labi: progresīvs darbs, plastilīna raksturs un burvīga attieksme pret seksu. Ko vēl var vēlēties!
Pirmajā satikšanās dienā pārgulējām, nākamajā jau bijām nešķirams pāris, vēl pāris dienas, un, laimīgi smaidot par to, cik dzīve ir skaista, gandrīz katru nakti aizmigu viņa apskāvienos. Ideāli? Jā!
Draugi sita uz pleca: «Malacis, meitēn», draudzenes klusāk piebilda: «Viņš ir super!» Sasmaidījāmies un dzīvojām. Pusgadu nodzīvojuši, pie vīna glāzes konstatējām, ka... Ir baigi labi, baigi skaisti, tikai — piedod, vecīt, es tevi nemīlu! Vēl nedaudz, un šķīrāmies. Iemesls? Nesaderība. Interesanti, vai nesaderība būtu bijusi, ja līdzīgi kā simtiem tādu fiktīvo pārīšu nebūtu aizrunājušies, kas, iespējams, sāka likt domāt. Šādās attiecībās domāt nedrīkst.
Kāds cits paziņa. Pēkšņi aptvēris, ka 18 un arī 28 jau bišķi tā kā aiz kalniem, ņēma un — BLADĀC — pastūma malā visas savas «draudzenītes» un apprecējās! Kāpēc? Jāatražo sevi.
Ibio! Nu gribas lamāties — nabaga sieviete! Bet… sieviete ir lietas kursā, un viņai nav iebildumu. Cik ir tādu pāru? Paskaties un saskaiti, cik precas to, kam pāri 30… 35… 40? Tādu netrūkst.
Jaunulītis. Arī taču apprecējās! 17 vai viņam bija. «Mammu, tu redzēsi, viss būs kārtībā!» — «Pāp, mēs paši tiksim galā.» Tika jau arī. Apmēram pusgadu. Var jau būt, ka tā ir mīlestība, bet es tā kā sliecos vainu novelt uz «Prāta vētras» koncertu, kur viņi iepazinās.
Vēl cits draugs! Ieraudzīja meiteni, iemīlēja, pēc pāris dienu pazīšanās bildināja. Vēl pāris nedēļas, un kāzas! Romantiski vai izmisīgas bailes palikt vecpuišos? Romeo un Džuljeta vai Lāčplēsis un Spīdola? Mīlestība! Es no visas sirds šim pārim vēlu laimi, bet, būdama veca un ierūsējusi reāliste, protams, nespiedzu sajūsmā uzreiz, dzirdot šo ziņu.
Es nezinu, «uz kurieni pasaule ripo», bet vienu varu pateikt droši. Man ir jāuzkāpj virsū, jāaposta, jāpagaršo un jāpatur zem lupas mīlestība, lai tai noticētu!
Tas viss ir tikai un vienīgi mans subjektīvais viedoklis. Tā kā bāziet vien savus akmeņus atpakaļ kabatās!