Man patīk kaislību teātris. Konkursa stāsts

Ne jau uz skatuves es to daru, nē, — gultā! Un dzīvē vispār. Protams, ja viens no aktieriem ir vīrietis. Tas nu ir pilnīgi obligāts priekšnoteikums.

Nezinu, kurš pie tā vainīgs — vecāki, audzināšana vispār, literatūra un kino, iela un vide? Vai vēl kaut kas tikpat abstrakts, uz ko vienmēr var novelt vainu… Vai varbūt mana samaitātā daba? Lai cēloni meklē psihoterapeits (ja pēc kārtējo attiecību izjukšanas es beidzot saņemšos un viņu apmeklēšu; pagaidām kaut kā esmu tikusi galā saviem spēkiem). Man nav laika iedziļināties, jo jāiet tālāk. Jaunas lomas jau gaida...

Izrāde parasti sākas bez priekškara un pakniksēšanas kā agrāk, bērnībā, pie skolas eglītes. Uznāk bizdings, galvā atskan klikšķis, un — viss notiek.

Piemēram, viņš saka: «Manai sekretārei ļoti patīk tava balss. Kad esmu apspriedē un neceļu mobilo, bet tu piezvani uz biroju, viņa vienmēr man pēc tam saka — jums zvanīja dāma ar to burvīgo skolnieces balsi.» Tas jau ir izrādes cienīgs temats: trešais zvans ir izskanējis, skatītāji var ieņemt vietas…

«Ak tā! Tu apspried savas mīļākās un viņu balsis ar savu sekretāri? Varbūt viņa ir mana konkurente, viena no mūsu — mīļāko — daudzgalvainā pulka?» Vai arī: «Tātad es neesmu vienīgā! Tev katru dienu zvana daudzas, bet man ir piešķirta atšķirības zīme — tā, ar skolniecītes balsi. Kādas tad ir citas? Tā, kas vītero kā cīrulis? Tā, kas pogo kā lakstīgala? Un tā tālāk?»

Teksts vienmēr atkarīgs no mana tā brīža garastāvokļa, un tas parasti ir labs. Ja oma slikta, man nevedas prāts uz greizsirdības scēnu veidošanu. Gluži otrādi, tad gribas, lai vīrietis mani samīļo.

Reizēm es izspēlēju etīdes par greizsirdību, citreiz atkal citas, kas vien ienāk prātā. Jo tālāk no patiesības, jo labāk. Galvenais — pārsteigt vīrieti nesagatavotu.

Ja vīrietis ir vainīgs, viņš jau iepriekš ir sacerējis «leģendu», vārdu, ar ko attaisnoties viņam netrūkst. Bet ja viņš nav vainīgs, situācija ir cita. Viņš ir pārsteigts, izmisis, sašutis. Viņam trūkst vārdu. Viņš stostās, šņāc un… tādējādi dod vielu manam nāktajam uzbrukumam. Var sākties aina (vai dublis) numur divi.

Tas jau nekas, ka viņa sekretāre ir vecmeita pensijas gados un ar grāmatvedes izglītību. Jābūt ļoti bagātai fantāzijai, lai turētu viņu aizdomās par sakaru ar manu vīrieti. Tāpat man nav nekāda pamata domāt, ka mīļotais mani krāptu, nu, ne vismazākā…

Taču tas jau man netraucē nodoties aktiermākslas meistarības izkopšanai. Šajā gadījumā reaģēšanas iespēju ir daudz: es varu paraudāt (nodrāzts paņēmiens, turklāt cieš acis); varu apvainoties, savākt savu ķemmi, zobu pastu un doties uz durvīm (diez kas nav — to es lietoju vienīgi tad, ja gribu šo vakaru pavadīt vienatnē, jo nopietnai meitenei taču neklājas piedot vīrietim pēc pirmās nolūgšanās); varu apklust un ilgi skatīties ārā pa logu (gaidot kad viņš mani samīļos, lai varētu piekļauties viņa plecam un kaisli čukstēt: «Tā taču nav taisnība, vai ne? Tu taču nepametīsi mani, dārgais?»)

Nu, citiem vārdiem, man variantu netrūkst. Tāda teātra spēlēšana uzprišina attiecības un neļauj ne brīdi atslābt. Man tas nepieciešams kā kafija pie brokastīm. Un nevienu no šim scēnām es taču neesmu domājusi nopietni!

Diemžēl mani vīrieši to nesaprot. Ja pirmās reizes viss izdodas lieliski, tad ar katru nākamo izrāde zaudē asumu, līdz beigu beigās atrisinājums ir vienmēr vienāds — vīrietis dodas prom, atļaujot man nodarboties ar viena aktiera teātri…

Vai tiešām es neatradīšu sevis cienīgu partneri, kas veikli iekļautos lomā? Vai man būs jāatsakās no šīs savas baudas? Vai varbūt patiesi jāsāk nodarboties ar amatieru teātra mākslu (profesionālajam esmu jau mazliet par vecu)?

Interesanti, vai man tā ir kāda perversijas forma? Vai līdz ar mani ir gājusi bojā diža aktrise? Vai vainīgi tomēr viņi, kam ir svešas lielas kaislības un pārdzīvojumi? 

 —  —  —  —  — 

Paldies Dacei par konkursa balvām un par interesanto grāmatu!