Latvijas dārgakmens pasaulē: Viestards Šimkus

– 2005. gads tev kā māksliniekam bijis ļoti aktīvs. Kādi bijuši un būs galvenie pieturas punkti šā gada koncertdzīvē?

– Ir realizēti daudzi projekti, esmu piedalījies daudzos koncertos. Par šā gada lielo notikumu uzskatu savu Japānas koncerttūri – mani koncerti bija arī iekļauti Japānas gada kultūras notikumu bukletā, viens no tiem notika Tokijas operā – vienā no lielākajām pasaules zālēm, kurā ieejot man noreiba galva. Pašlaik pēc īsa atpūtas perioda paralēli studijām Madridē gatavojos Parīzes koncertam – savai lielākajai Rietumeiropas debijai kopā ar Francijas Nacionālo orķestri projekta Etonnante Lettonie ietvaros – tas ir dubults prieks, jo man dota iespēja ne tikai pierādīt sevi, bet arī prezentēt valsti. 19. novembrī muzicēšu atkal Latvijā kopā ar LNO orķestri un Andri Nelsonu, pēc tam došos uz savu sapņu pilsētu – Taškentu. Man ļoti patīk Tuvie Austrumi, pēc Beirūtas festivāla pagājušajā pavasarī esmu burtiski iemīlējies šajās zemēs, kurās nav ne miņas no Rietumu nopulētības, kur dzīve kūsā mazliet mežonīgā dabiskumā uz kara seku fona. Jebkurā dzīves jomā dabiskums ir pats svarīgākais, bet Rietumu sabiedrībā tas ir kļuvis politkorekts un sintētisks.

– Tu šobrīd studē Madridē. Kā tev tur patīk?

– Cilvēki Spānijā ir citādāki. Es viņus nesaprotu, viņi nesaprot mani, nav runa tikai par valodas barjeru, bet par dziļākām kultūras un mentalitāšu atšķirībām. Kad pirms gada aizbraucu uz Madridi, spāniski nezināju ne vārda, bet domāju, ka vismaz sākumā pietiks ar angļu valodu. Un vīlos, jo spāņi angliski praktiski nerunā. Šobrīd spāņu valodu daudzmaz esmu apguvis, tomēr runāt ir grūti. Spāņi runā ļoti ātri un neklausās citos. Studiju laikā mani tuvākie biedri ir krievi, jo citu baltiešu Karalienes Sofijas akadēmijā nav. Runājot par akadēmiju – tā ir izcila skola, kura pilnīgi attaisno savus mērķus. Studiju apstākļi ir ideāli, tur strādā labākie profesori no visas pasaules, tāpēc esmu priecīgs tur mācīties.

– Pastāsti par savas sadarbības vēsturi un šodienu ar pašreizējo pedagogu Dmitriju Baškirovu!

– Esmu laimīgs un lepns mācīties tieši pie Dmitrija Baškirova jebkurā pasaules valstī. Šis pedagogs ir vērtība par sevi. Sākumā, pēc pirmajām meistarklasēm pie Baškirova, man bija ļoti grūti, jo viņš nemitīgi kliedz un lamājas pēdējiem vārdiem. Tagad esmu pie tā pieradis un zinu, ko profesors grib ar to kliegšanu pateikt, ko viņš ieliek šajā it kā temperamentīgajā reakcijā un ko tas dod man. Mums ir lieliskas personiskās attiecības, jo Baškirovs ir cilvēks ar izcilu prātu un plašu dvēseli. Klasē viņš ir bļaustīgs un nikns, bet ārpus tās ļoti laipns un atsaucīgs cilvēks. Baškirovs ir mana autoritāte gan kā pianists, gan kā pedagogs, un es nespēju šobrīd iedomāties citu pedagogu, pie kura gribētu pilnveidot savu klavierspēles meistarību.

– Teici, ka viens no spilgtākajiem piedzīvojumiem bijusi Japānas koncerttūre. Vai sajuti lielo Rietumu un Austrumu kultūru atšķirību?

– Dodoties tūrē uz Japānu, es par šo valsti zināju ļoti maz. Protams, bija šis tas lasīts, tomēr mūsdienu situācija Japānā man bija absolūti sveša. Tokijā piedzīvoju kultūršoku – man bija tāda sajūta, ka esmu nonācis nākotnē, ka citur pasaulē tā varētu izskatīties pēc gadiem desmit. Runājot ar japāņiem, var konstatēt, ka lielākā daļa no viņiem strādā, piemēram, mākslīgā intelekta laboratorijās, kas Eiropā ir diezgan neiedomājami. Godīgi runājot, man Japānā nepatika, jo cilvēciski jutos nekomfortabli. Manā skatījumā japāņiem Rietumu kultūra un māksla ir kaut kas absolūti svešs. Mana koncertprogramma aptvēra krievu mūziku, piemēram, kontrastiem bagāto un dramatisko Šostakoviča klavierkoncertu, taču japāņi Rietumu mūziku nāk klausīties kā eksotiku ar muzejiskas apskates attieksmi. Viņi nedzīvo līdzi mūzikai, zālē nejūt līdzpārdzīvojumu. Japānas publika ir grūti iekustināma, izrādīt emocijas nav pieņemts. Arī Āzijas mūziķi ir diezgan bezkaislīgi. Viņi daudz spēlē japāņu mūziku un it kā mīl klausīties un spēlēt Rietumu klasiku, bet tas ir citādības dēļ. Pats esmu spēlējis japāņu komponista Toru Takjamicu skaņdarbus. Pirms kāda koncerta pie manis pienāca producente un lūdza spēlēt piedevas, jo nekas nedrīkstot būt nejauši. Teicu, ka esmu speciāli sagatavojis japāņu skaņdarbu, taču viņi lūdza, lai es labāk spēlējot kaut ko no Šopena...

– Arī Parīzē spēlēsi Šopenu... Kā tu izvēlies savu repertuāru un vai tev ir kāds profesionāls izaicinājums?

– Parīzē es spēlēšu ne tikai Šopenu, bet arī Morisa Ravela Gaspard de Nuit. Runājot par skaņdarbu izvēli, varu teikt, ka izvēlos to, kas man ir interesanti, nedomājot par to, ka pēc gadiem desmit šo darbu noteikti spēlēšu citādāk. Es mainos un attīstos nepārtraukti, tāpēc īpaši nedomāju par to, kam vēl neesmu gatavs. Nezinu, vai ir tāds skaņdarbs, kuru es šobrīd nespēlētu, jo justos par zaļu. Ir bijuši gadījumi, kad esmu atmetis ar roku dažiem skaņdarbiem, bet ne tāpēc, ka man tie būtu par grūtu, bet tāpēc, ka tajā brīdī man tas nav bijis vajadzīgs. Mans sapnis ir ierakstīt diskā visas 24 Dmitrija Šostakoviča prelūdijas un fūgas, tad es būtu ceturtais pianists pasaulē, kas to būs izdarījis...

– Kā tev veicas kompozīcijas sfērā?

– Ar komponēšanu iet karsti, esmu tikko ierakstījis solo disku ar savām kompozīcijām un aranžējumiem. Disks tapa studijā trīs dienu laikā, bez nevienas montāžas, un par to esmu ļoti lepns, jo izdevies īsts, dzīvs ieraksts, kur nekas nav griezts un līmēts. Disks iznāca Vācijā, pašlaik notiek sarunas par to, kura izdevniecība varētu uzņemties rūpes par tā izdošanu Latvijā. Mūsdienās visi ieraksti ir digitāli konservēti un tiem parasti pietrūkst siltuma, īsta izpildījuma šarma. Es gribu klausītājiem dot šo siltumu. Kā komponistam man nav nepieciešama iedvesma, varu vienkārši piesēsties un kaut ko uzrakstīt. Radošajā ceļā cenšos neietekmēties no ārējiem apstākļiem, dziļi intuitīvi man ir zināms manējais un tam arī sekoju. Man ir kolosāls skolotājs, un pašlaik jūtu, ka viss, kas ar mani notiek, ir pareizi.

– Vai tu mācies no savām kļūdām?

– Ļoti cenšos, bet tas ne vienmēr izdodas. Jau 10 gadu vecumā spēlēju visgrūtākos skaņdarbus, lai maksimāli trenētu tehniku, un tikai pēc tam sapratu, ka viss jādara mazliet pakāpeniskāk. Nav jēgas sasteigt un pārdegt, lai gan, no otras puses, ja es nebūtu agrā vecumā sasteidzis savu karjeru, es nebūtu tur, kur esmu savā profesionālajā attīstībā. Šobrīd varu atļauties spēlējot vairāk domāt par muzikālo ekspresiju, neraizējoties par tehniku, tomēr atzīstu, ka svarīgāks par visu ir līdzsvars un harmonija. Pirms koncertiem es uztraucos, bet koncerta laikā cenšos uzrunāt klausītājus, būt dialogā ar publiku, just līdzpārdzīvojumu un apmainīties ar emociju plūsmu, gūstot abpusēju gandarījumu. Man nav tuvs tā saucamais atspēlēšanas stils, kad nospēlē visu, kā rakstīts notīs, neko neieliekot no sevis – tā gan vairāk ir ierakstu problēma, tāpēc arī tos klausos ļoti maz. Savukārt projektu līmenī es vairāk meklēju kaut ko oriģinālu un netradicionālu.

– Slava un nauda ir stimulējošs faktors jauna cilvēka dzīvē, kādas ir tavas attiecības ar tām?

– Bija laiks pirms pāris gadiem, kad ar naudu vairs nebija problēmu, arī zināma atpazīstamība bija sasniegta, tomēr likās, ka dzīvē kaut kā trūkst. Tad es sapratu, ka īstenībā ne nauda, ne slava nav svarīgākais dzīvē. Bieži nemaz nav laika par to domāt, jo jāmācās, jāspēlē, jāparaksta dažādi līgumi. Atpazīstamība līdz šim man nav traucējusi, par to es nedomāju vispār. Zinu, ka daudzi mākslinieki norobežojas no publicitātes. Varbūt ar laiku arī es ierobežošu savu privāto telpu, bet pašlaik visu savu enerģiju veltu mūzikai un cilvēkiem, kas man vismīļākie.