Andris ceļos saliektām, paplestām kājām apsēdās cieši Veronikai aiz muguras, ļaudams sievietes ķermenim balstīties pret savu vēderu un krūtīm kā pret krēsla atzveltni. Viņa nolika plaukstas uz puiša ceļiem, nedaudz atlaidās un izdvesa atvieglojuma nopūtu, sajuzdama jau iepazīta ķermeņa miesas siltumu.

– Es laikam biju mazliet saspringusi, – viņa teica, kā atvainodamās par savu nopūtu.

Topošā skulptora roku pieskāriens kājai lika sievietei refleksīvi sarauties. Ģirts uzmanīgi novilka vispirms vienu melno Veronikas zeķi, tad otru un, sākdams no pirkstu galiem, tā kā aptaustīja, tā kā apglāstīja abas viņas kājas. Tas nelikās pārāk uzbudinoši, toties patīkami un pat nomierinoši, – gandrīz kā pie masiera, tomēr jutekliskāk.

Veronika aizvēra acis.

„Ja tā ir apzināta priekšspēle,” viņa prātoja, „tad neko labāku vispār nav iespējams iedomāties… es patiešām esmu nonākusi ļoti patīkamā sabiedrībā…”

Ģirta plaukstas vairākas reizes pētoši slīdēja pāri sievietes gurniem, nemanāmi pārbrauca uz vēderu, pirksti pagrozījās ap nabu, tad devās augšup. Veronika juta puiša plaukstas apslīdam sev ap ribām uz muguru, iespraucamies starp viņu un Andri, juta atslābstam krūšturi, pirksti uzmanīgi pieskārās krūtīm. Veronika nevilšus saspringa un dziļāk iespiedās savā dzīvajā atzveltnī. Ģirta plaukstas un pirkstu gali rūpīgi centās iegaumēt viņas ķermeņa daļu apveidus. Veronika piespieda sevi atslābināties.

„Cik labi, ka esmu jau gulējusi ar Andri,” viņa secināja. „Tagad varu domāt, ka tas ir viņš, kas mani glāsta… Bet Ģirts ir pieradis taisīt vaļā krūšturus… Nez, cik meiteņu viņam jau bijis?… Modeles taču izģērbjas pašas…”

Ģirta rokas bija izpētījušas Veronikas plecus, iepazinušās ar viņas kaklu un tagad pieskārās zodam. Pati to nemanīdama, sieviete sāka dziļāk elpot. Dīvaini: tieši pāri sejai slīdēdami, skulptora pirksti viņu piepeši sāka seksuāli satraukt.