Neesmu Dievs, lai gan varētu būt

«Man bija sirmi mati, bet tie izkrita, kad izšķīros ar sievu»

Viņš atnāk ar nelielu somu — vasarā nopircis, esot ļoti ērta. «Somā nēsāju telefona lādētāju un diezgan pamatīgu aptieciņu — braukājot apkārt, viss var gadīties. Sirdszāles. Arī stipras nervu zāles, kuras gan ļoti reti lietoju. Un līdzekli pret alerģisko astmu.» Lai arī Jānim mājās ir seškrāsains laimes kaķis Nikita, pret dažiem kaķiem viņam ir vāji izteikta, tomēr alerģija. «Arī fotoaparātu varu ielikt somā.» To pateicis, Jānis aizsmēķē. Viņam ir šķiltavas ar gravējumu «Dzimtā valoda» — dāvana no fanes Sanitas. «Viņa mīl «Līvus» jau kādus piecpadsmit gadus. Neuzbāzīga, ļoti jauka meitene. Ja visi fani tādi būtu...» apcerīgi nopūšas Grodums. Taču atzīst, ka cilvēku uzmanība ir patīkama. «Tie melo, kas saka, ka tā nav. Tad ej prom no skatuves, ja tev nepatīk! Es, teiksim, varētu noskūt ūsas, nogriezt matus un ikdienā staigāt uzvalkā — kurš mani pazītu?»

Neraugoties uz klausītāju mīlestību, Jāņa ikdienas dzīve nav zelta putekļiem piebirusi. «Juridiski esmu bomzis — ne es kur dzīvoju, ne es ko pelnu. Manis nav,» viņš ironizē un iesmejas savus krekšķošos smiekliņus. Nezinu, kā ir ar viņu kopā dziedāt, bet runāt var stundām.

— Uz Liepāju kādreiz aizbrauc?

— Šogad sanācis ļoti bieži. Māti gan satieku biežāk, nekā tur dzīvojot. Vispār jau šis gads ir ļoti īpašs. 9. janvārī beidzu dzert. Tagad ir lielākais nedzeršanas periods manā dzīvē. Līdz tam ilgākais labprātīgas nedzeršanas posms bijis no Jaungada nakts līdz 8. martam. Faktiski lieta tāda, ka dzēru daudz, dikti ilgi un bieži bija doma par atmešanu. Skatoties uz pārējiem atmetējiem, kas man apkārt, baidījos, ka arī es varētu kļūt par nūģi. To nu gan nevēlējos, tad jau labāk dzert! Šogad sanāca tā, ka smagi saslimu. Smagāk, nekā domāju, — izrādījās četrdesmit procentu mirstības iespēja. Saķēru toksisko hepatītu — laikam starp Ziemassvētkiem un Jaungadu biju izdzēris kādu litru krutkas. Tajā laikā vispār dzēru vairāk, nekā dažs spēj iedomāties. Divus mēnešus nedrīkstēju dzert, ja gribēju dzīvot. Šajā īsajā laikā ļoti strauji uzlabojās visas analīzes. Dakteri jau saka — ņemot vērā dzīvesveidu, man esot dota ļoti laba veselība.

— Sargā kāds augšā…

— Vai nu Dievs, vai sātans pilnīgi noteikti… Pārāk bieži dzīvē gadījies būt nāves tuvumā... Nu, lūk, un tajos divos mēnešos pieradu nedzert. Sapratu arī to, ka man netraucē, ja citi dzer. Varu mierīgi viņiem ieliet. Par salāpīšanos nav pat runas — neļaušu taču cilvēkam nomirt! Vienīgais, kas noticis: neviens vairs neaicina ciemos. Draudzīgi ir palikuši, bet ciemos neaicina. Telefons arī mierīgs, kādreiz būtu zvanījis vismaz reizes trīs četras šīs sarunas laikā. Tā ir, tas alkohols tomēr daudz ko nozīmē tieši komunikācijas ziņā. Taču nedzeršana jau man netraucē krogā pasēdēt. Varu kādreiz paņemt arī piecdesmit gramus un lēni izsūkt. Alkohols taču ir laba lieta, jautājums — cik lielos daudzumos. Vienkārši manī šā šķidruma jau bija par daudz. Cilvēki brīnās — tu tiešām tik daudz dzēri? Jā, kad redzēji skaidrā, man bija tikai polšs iekšā. Man, paldies Dievam, nav psiholoģiskas atkarības no alkohola. Fiziskā atkarība gan ir zvērīga. Tas nav vienkāršs ceļš — atmest, bet, ja nolemts, tas mierīgi ir izdarāms.

— Kas tu esi?

— Tā nopietni? Vispār visu laiku teicu, ka esmu sātanists, bet man nav nekāda sakara ar sātanisma kustību. Vienkārši aizstāvu Bībeles sātanu, jo būtībā viņš nebija pelnījis tādu sodu. Viņš taču ir eņģelis. Dievs ir nežēlīgs. Tāpēc man ļoti patīk anekdote, kuru, starp citu, izstāstīju arī naktī baznīcā priesterim. Viņam patika. Sātans aiziet pie Dieva un saka: klausies, nu, laid mani pensijā, noriebies sliktos darbus darīt. Kaut vai bezalgas atvaļinājumā laid, nu, lūdzu! Dievs saka: nē, kā tad es varēšu būt labs? Dievs ir sadists, to vienmēr esmu teicis. Konkrēts piemērs — ko viņš lika darīt Ābramam? Nogalināt savu dēlu! Visi uzreiz saka: lai pierādītu savu ticību. Piedošanu, ticība ir mīlestības forma un vai nu ir, vai nav. Jāpierāda nav ne ticība, ne mīlestība. Starp citu, neesmu ateists. Ticu, bet ne pārstāvjiem zemes virsū.

— Bērēs un kāzās mācītāji netraucē?

— Nē, tas taču ir to cilvēku darbs. Liela daļa ārpus kanceles ir pavisam citādi. Manī ir kaut kas no sātana — atceros, bērnībā māte, pārliecināta ateiste, mēģināja mani ievest Liepājas Trīsvienības baznīcā. Parādīt, kā skan ērģeles. Ieķēros žogā un iekšā nebiju dabūjams.

Pirms kāda laika biju Novgorodā un nevarēju ieiet pareizticīgo baznīcā iekšā. Kaut kāds spēks gandrīz fiziski grūž atpakaļ.

— Kas tavā dzīvē ir būtiski mainījies?

— Tīri privāti? Kopš atmetu dzeršanu, esmu sācis interesēties par fotogrāfiju. Fotografēt man patika jau bērnībā. Augām naktīm esmu sēdējis vecajās tehnoloģijās un taisījis bildes. Tiem laikiem man bija labs fotoaparāts. Arī tagad esmu nopircis labu. Draudzenei un viņas māsai bija ļoti labs «ziepju trauks», bet māsa aizbrauca uz ārzemēm mācīties un fotoaparātu paņēma līdzi. Mana otrā pusīte bez fotografēšanas nevar iztikt, arī man ļoti patīk, un nolēmu — ja pērk, tad vismaz kaut ko bišķi labāku. Lielu zvēru nevarēja pirkt, neparocīgi līdzi vadāt. Nopirku «Panasonic Lumix». Lēti dabūju caur internetu — mazliet vairāk nekā trīssimt lati kopā ar gigabaita karti. Tam ir divpadsmitkārtīgs zūms, bet pats maziņš — sver tikai 300 gramu. Lieliska optika — labas un dabīgas bildes sanāk. Tagad tā nopietni pievēršos fotogrāfijai, tāpēc nepārtraukti sēžu pie datora un apstrādāju bildes.

— Ko tu fotografē?

— Man patīk izmantot jau pieminēto divpadsmitkārtīgo zūmu un fotografēt cilvēkus no attāluma, kad viņi paši to nemana. Tas ir baigi labi, iznāk patiesas bildes, cilvēki nepozē. Nē, es neesmu paparaci un tā-ā-ā-dus mirkļus neķeru. Vēroju, piemēram, domīgus cilvēkus — foršas bildes sanāk. Fotoaparātu ņemu līdzi arī tad, kad braukāju apkārt.

— Kaut kur varēs redzēt tavus darbus?

— Nu… «Draugos» (interneta portālā) var redzēt. Tur gan daudz nav, jo pārsvarā manas bildes tendētas uz to, ka tām jābūt lielformāta. Vismaz 30 x 40 — tikai tad sāk izskatīties pēc foto.

— Pašam patīk fotografēties?

— Esmu pieņēmis to kā neizbēgamību. Tāpēc jau saku — man privāto bilžu, kas nav saistītas ar grupu, ir ļoti maz. Fotografēšanās man pieder pie darba, un atpūtā necenšos speciāli fotografēties. Tāpat kā nekad nedziedu ārpus darba.

— Tev ir gados jauna draudzene…

— Viņai šogad būs 24 gadi, man ir 47. Pagājušajā gadā biju tieši par pusīti vecāks.

— Varbūt tevi piemeklējusi pusmūža krīze?

— Oi, nē! Man patīk visu vecumu sievietes, bet šoreiz tā sagadījies, ka tā jaunākā man patīk vislabāk. Tieši kā cilvēks. Tāpēc ka iepazīstoties iedevu viņai smadzeņu ziņā par desmit gadiem vairāk. Ņe po godam umnaja… tāpēc mēs arī esam kopā. Godīgi sakot, biju pārsteigts, kad uzzināju, cik viņai gadu.

— Kā tu sadzīvo ar to, ka kļūsti vecāks?

— Man nav nekādu kompleksu par maniem gadiem. Redz, atkal viss saistās ar nedzeršanu. Pēc visa mūža dzeršanas tagad joprojām mainos tīri fiziski. Organisms bija pieradis, ka vielmaiņā piedalās arī alkohols. Pirmos trīs mēnešus bija baigās lomkas. Gandrīz kā narkomāniem. Tās pat nebija paģiras, tur bija krampji un viss kaut kas. Tagad veselība sāk atgriezties. Atklāti saku arī to, ka sākšu iet uz sporta zāli, lai gan pēdējo reizi to esmu darījis pirms divdesmit gadiem.

Vēl man palīdz tas, ka apkārt visu laiku ir jauni cilvēki. «Līvos» darbabiedrs ir gados jauns buņģieris. Arī mana draudzene ir jauna. Nekas, ka kopā ar viņu esmu jau sešus gadus. Uzskatu, ka nomiršu jauns. Tāpat kā Edgars Liepiņš. Teiksim, ar Lūsēna dēlu man gandrīz ir vairāk par ko runāt nekā ar Lūsēnu pašu.

Mans jauneklīgums lielākoties nāk no ģimenes. Mammai tagad ir septiņdesmit trīs, un viņa joprojām Liepājā strādā par veikala vadītāju. Sūrojas, ka kopēju valodu var atrast tikai ar krietni jaunākiem cilvēkiem. Mēs ar māti vienmēr esam ideāli sapratušies. No trīspadsmit gadu vecuma viņa man ļāvusi darīt, ko es gribu.

(Pie galdiņa negaidīti pienāk kāda māksliniece, kura pirms diviem gadiem sākusi zīmēt Groduma portretu, un pēc draudzīgas sabučošanās abi vienojas, ka tuvākajā laikā to pabeigs...)

Nu, paskat, atkal sagadīšanās! Vispār mana dzīve no tām sastāv. Daudzas liktenīgas tikšanās bijušas. Arī ar dzīvokļiem, piemēram. Dzīvoju simt kvadrātmetros, tad sanāca, ka man nebija īsti kur dzīvot. Gadījās, ka manai draudzenei vecāki aizbrauca uz ārzemēm, un uzreiz atbrīvojās dzīvoklis.

Vēl viena lieta: visiem cilvēkiem, kas ar mani iepazīstas, kaut kā sāk veikties, īpaši sievietēm un viņu ģimenes locekļiem. Sātans jau nedara ļaunu cilvēkiem, tikai ir spiests strādāt. Kā tad eņģelis var būt slikts!

— Kādas sievietes tev patīk?

— Cilvēkus nešķiroju sievietēs un vīriešos. Nē, nu, seksuālā ziņā, protams, šķiroju, lai gan man ir paticis sevi šad tad reklamēt kā zilo. Man ir daudz labu paziņu netradicionāļu. Absolūti nav problēmu, kamēr nesāk piedāvāties...

Sievietes izvēlos tikai sajūtu līmenī. Ja tu mīli, tad nezini, kāpēc. Ja zini, kaut kas nav tīrs. Necenšos izskaidrot, kāpēc atsevišķi cilvēki patīk. Interesanti, ka arī maniem trim suņiem, kas man dzīvē bijuši, attieksme pret cilvēkiem bijusi tāda pati kā man.

— Kādas tev ir attiecības ar bijušajām sievietēm?

— Pirms brīža pienākusī māksliniece tev bija konkrēts piemērs. Pusotru gadu nodzīvojām kopā. Izņemot vienu gadījumu, man ar visām bijušajām ir labas attiecības. Tai vienā gadījumā laikam bija pārāk liela mīlestība.

— Vai ir bijis tā, ka tevi mīl vairāk, nekā tu mīli?

— Pārsvarā tieši tā arī ir bijis. To man ir grūti sev piedot. Vispār esmu diezgan vēss. Arī kaut kur dziļi iekšā. Neļaujos. Tā laikam ir tā pati piesardzība. Baidos vilties.

Man bija viens draugs… beigās izrādījās, ka viņš manai sievai savu māju izīrēja kā tikšanās vietu ar mīļāko. Viņam no tā sievas mīļākā vajadzēja visādas štellītes. Man ir tikai divi draugi. Kopš jaunības. Uģis Rūķītis un Armands Neimanis, kurš vienu laiku bija arī «Līvu» menedžeris.

— Sieviete un vīrietis var būt draugi?

— Manā gadījumā — jā. Pārsvarā — ne. Viens konkrēts gadījums no manas dzīves — bija variants, ka ar vienu ļoti labu draudzeni četras diennaktis pavadījām kopā, un viss aizgāja tik tālu, ka abi kaili bijām gultā… Pēdējā mirklī atvērām acis, un — velns, mēs esam pārāk labi draugi, varbūt tomēr neriskēsim?! Vēl tagad esam draugi.

— No kaislības neesi atkarīgs?

— Es jau neesmu tumšmatis (apmierināti smejas)… Esmu Dvīnis — manī vienmēr ir viens, kas visu apsver ar vēsu prātu. Pat dzērumā. Esmu no tiem, kas ir drausmīgi slinki, bet, ja kaut ko iesāku, cenšos pabeigt. Pat ja ir garlaicīgi.

— Ko tu meklēji televīzijas šovā «Drosmīgās pārvērtības» ?

— Mēs ar Žaklīnu (TV režisore un producente Žaklīna Cinovska) esam pazīstami ļoti sen… Viņa man piedāvāja, un es piekritu. Man vienmēr ir paticis kaut kas vēl dzīvē nebijis. Pēdējais iznāciens šovā bija tāds, ka es mazliet iedzēru, jo pat administratore pamanīja, ka man trīc rokas. Esmu baigi pieradis būt publisks, bet parasti tad neesmu viens — kāds ir līdzās. Tur bija jāiziet vienam zāles vidū… mazliet sasaistīta sajūta. Arī tāpēc, ka tie bija trīs vai četri iznācieni, kuros jātēlo, ka tā ir pirmā un vienīgā reize. Ja tas būtu uzfilmēts vienā reizē, būtu labi. .

Cilvēki pārāk pieraduši slēpties. Labāk daru par velti un atklāti, citi to dara par naudu un slepus. Ar zobārstiem sarunāju, ka man liks labi koptus zobus, nevis Holivudas smaidu. Man ir par trim toņiem zemāka zobu krāsa nekā Holivudas smaidam.

— Cik bieži savā dzīvē esi vilcis smokingu?

— Par ģērbšanos man ir bijušas runas saistībā ar visām tām pārvērtībām arī… Man nav problēmu. Uzvelku uzvalku, jūtos labi un izturos brīvi. Mans ikdienas stils izveidojies no praktiskuma. Kas var būt labāks par ādas jaku, džinsiem un zābakiem gan vasarā, gan ziemā! Man pašam pieder smokings, nekad neīrēju. Tagad — pēc pārvērtībām — man ir arī tumši zils samta uzvalks.

— Vai ir situācijas, kurās neviens tevi nevar iedomāties? Necep no rītiem kūkas?

— Vispār ēdu no rītiem saldumus. Man patīk arī virtuvē darboties, bet tikai, ja tā nav spiesta lieta. Es nevarētu būt mājsaimniece. Ejot cauri tirgum, ieraugu konkrētu gaļas gabalu un uzreiz arī zinu, ko es no tā gatavošu.

Ko cilvēki nevarētu iedomāties? Hmm… mēdzu spiest pumpas. Ne tikai pats sev... Spiežu pumpas arī savai otrajai pusītei, un viņa — man. Kad pirmo reizi mūžā saistībā ar tām pārvērtībām biju pie kosmētiķes, viņa teica, ka tagad būs mazliet nepatīkami, un sāka uz sejas spiest pumpas. Ak Dievs, tā taču ir ikdiena!

— Tu iedvesmojies no cilvēkiem vai pats no sevis?

— Sāksim ar to, ka no cilvēkiem ne vienmēr var iedvesmoties. Man ļoti nepatīk skaidrā prātā braukt sabiedriskajā transportā, jo astoņdesmit procentu cilvēku ir debili. Atliek paskatīties viņiem acīs, un tur ir tukšums. Dzīve instinktu līmenī. Tā gan nav indivīda vaina, bet sabiedrības slimība. Kad pirmo reizi atbraucu no Dānijas, staigāju un smaidīju. Bija tik labi, nekas mani nespēja uztraukt. Pie mums cilvēki bojā sev dzīvi, uztraucoties par niekiem. Man nav neviena sirma mata, taču tas nenozīmē, ka viss ir pie vienas vietas. Man bija sirmi mati, bet tie man izkrita, kad izšķīros ar sievu. Savulaik daudz esmu nodarbojies ar meditācijām un tamlīdzīgām lietām, tad iemācījies norobežoties. Protams, alkohols tam arī palīdzēja. Vispār mazliet citādi redzu pasauli. Ja, ejot pa ielu, nepievēršu kokiem pārāk lielu uzmanību, redzu tiem tādu kā auru apkārt.

— Un cilvēkiem?

— Kā kuram. Man rekords ir, ka sievietei, ar kuru dzīvoju kopā, izstāstīju sīkumos viņas sapni. Esmu no tā pagājis malā, jo maģijā pārāk dziļi ieiet ir riskanti. Negribu uzņemties tik lielu atbildību. Neesmu Dievs, lai gan varētu būt.

— Vai palīdzi tiem, kas tev apkārt?

— Tikai un vienīgi palīdzu, bet ir viena nianse. Nevajag vēlēt man ļaunu. Pašaizsardzības instinkts nostrādā neatkarīgi no manis. Apzināti nevienam lāstus neesmu licis, bet ar cilvēkiem, kas vēlējuši man ļaunu, nekas labs gan nenotiek.

— Tavā dzīvē bijis daudz īstu attiecību?

— Negribu skaitīt precīzi, bet sešas vai septiņas. Tādas, kuras var nosaukt par attiecībām. It kā cilvēkus laižu sev klāt, bet ne līdz galam. Pat ja cilvēkam liekas, ka viņš ir man pavisam klāt. Vispār ar sievietēm man ir veicies.

— Vai tu saproties ar bērniem?

— Man ir gandrīz divdesmit astoņus gadus vecs dēls Elviss, kurš ilgu laiku strādāja par operatoru «TV Dzintare» Liepājā. Nu, cik var vergot par simt latiem mēnesī ar nenormētu darba laiku! Pagājušajā mēnesī viņš aizbrauca strādāt uz Zviedriju.

— Kādas attiecības ar sievietēm veidojas Elvisam?

— Viņš ir ļoti līdzīgs man, arī balss. Tas viņam pašam nemaz nepatīk. Viņš cenšas visur būt pats. Tas ir baigi labi. Viņš kādā intervijā teica — mēs esam draugi. Tādas arī ir tās attiecības.

— Kāpēc tev nav vairāk bērnu?

— Baigi labi, ka Elviss ir, bet tās bija jaunības lietas. Kā jau padomju laikos — uztaisi bērnu un precies. Neesmu centies sievietes apgrūtināt. Izsargājies vienmēr esmu es. Man ir vēl bērni, ne tikai Elviss. Viņi ir tikai tāpēc, ka sievietes pašas to ļoti gribēja. Latvijā ir vēl viens dēls, kurš mani jau uztaisījis par vectētiņu. Vēl ir meita Aizbaikālā, kuru neesmu redzējis.

— Kontaktējies ar otro dēlu?

— Praktiski ne. Ja sanāk būt tajā pusē, tad. Toties tagad ar savu māti kontaktējos biežāk nekā tad, kad dzīvoju Liepājā. Tagad ir tā — ja esmu tajā pilsētā, kā tad neaiziešu pie mātes. Kad dzīvoju centrā un viņa Ezerkrastā, mēnešiem netikāmies. Tikai šad tad pa telefonu aprunājāmies. Tas nenozīmē, ka mums ir sliktas attiecības. Tas ir no bērnības — māte visu dienu bija darbā, tēvs bieži bija diennaktīm prom, dzīvoju viens pats. Tāpēc arī māku visu, kas ir vajadzīgs. Man vispār viss kaut kā viegli nāk... Par juvelieri kļuvu, dzerot alu un skatoties, kā viņi strādā. Sešus gadus astoņdesmito beigās un deviņdesmito sākumā nostrādāju par juvelieri. Re, šis gredzens ar basa atslēgu arī ir paša taisīts. Nekādas akadēmiskās izglītības šajā jomā man nav.

— Tu esi sentimentāls?

— Paklausies manas dziesmas! Visām dziesmām ar Rača tekstiem domai ielikta cita jēga. Arī daudzām Aināra dziesmām pamainu frāzes. Viens vārds var izteikt ļoti daudz ko… Zini, jā. Laikam esmu sentimentāls. Bet tas tā. Reti kuram jāzina.

— Vai tu raudi?

— Jā, nekautrējos. Reti jau gribas, bet, ja gribas, tad raudu. Visvairāk man raudiens uznāk, redzot, ka bezpalīdzīgam dara pāri. Tīri fiziski nošaut biezo man nebūtu grūti, bet bomzīti pagrūst es nevaru.

— Ubagiem naudu dod?

— Zini, lielākoties tomēr nedodu. Laimējas tam alkašam, kurš man uzprasa naudu, kad steidzos. Iedodu. Ja eju savā nodabā, papētu— ir paģiras vai nav. Ja redzu, ka cilvēks var atdot galus, iedodu, lai var iedzert.

Tantiņas apskatu — ja viņai tā nav profesija, iedodu.

— Cik ilgi tu vēl dziedāsi?

— Intervijā «Līvu» DVD jau atzinu, ka nākamgad būs trīsdesmit gadi, kopš es to daru… līdz piecdesmit ir jānovelk. Tad kaut kam ir jānotiek. Vēl ilgāk? Tas ir tā kā tajā anekdotē — kaut es satiktu feju, un viņa man uzdāvinātu simt tūkstošus! Kāpēc ne miljonu? Tas nav reāli! Manas dzīves kredo: ja tu nevari, ko gribi, tad gribi, ko vari.

— Kura dziesma no tevis dziedātajām visvairāk ir par tevi?

— "Nekad». Tas daļēji arī ir mans teksts. «Nekad, nekad neviens to nezinās, ko Dievs ar velnu augšā sarunās. Nekad mēs nezināsim, vai tērēsim vai krāsim. Nevajag...» Oriģinālā visos pantiņos ir rindiņa «Ir labi tā, kā ir». Manā pantā ir klāt rinda «Es zinu, kā tas ir».

Dziesmas vairāk vai mazāk ir veltītas sievietēm. Ir bijis, ka viņas to nojauš. Dziesma «Mana vienīgā» jeb, kā es viņu saucu, «Nespļauj kāpostos» veltīta manai šābrīža otrajai pusītei. «Ar tevi nekad mēs nebūsim kopā…» Tajā laikā tā arī domāju — viņa ir pārāk jauna, un nekas nevar sanākt. Toreiz mūsu attiecības tādas arī bija «labrīt un uz redzēšanos». Tikāmies, bet kopā nedzīvojām.

— Vai tu bieži melo?

— Nepasaku visu, bet tas, ko pasaku, nav izdomāts. Lai gan perfekti māku melot — kādreiz tā pat bija mana otrā daba… Ko lai dara — sievietes man vienmēr ir patikušas, un es pārsvarā viņas esmu krāpis. Un tad gribot negribot ir jāmelo. Lai nesāpinātu. Dzeršana, starp citu, bija pats kolosālākais iemesls, kāpēc nebiju mājās — dzēru. Sieva reiz mēģināja mani pārbaudī — piezvanīja sešiem maniem paziņām, un visi teica, ka esmu pie viņiem, tad sieva meta mieru. Otram cilvēkam ir jāuzticas. Sievu sāku krāpt tikai tāpēc, ka viņa visu laiku bija pārliecināta, ka es to daru. Tagad savu sievieti nekrāpju. Ļoti viņai uzticos. Cenšos uzskatīt, ka esmu pārliecināts — viņa mani nekrāpj. Tāpēc es viņu arī ne.