Bez šaubām, Bregoviča mūzikas konceptuālā doma pretendē runāt par dzīvi — uz to norāda gan pats pavadošā sastāva nosaukums «Kāzu un bēru orķestris», gan minora un mažora noskaņu jaukšana, akadēmiskās, tautas un popmūzikas maisīšana vienā katlā utt. Tomēr atliek tikai ielūkoties Bregoviča un viņa mūziķu acīs it kā redzamajā un ieklausīties viņu mūzikā it kā dzirdamajā dzīves smeldzē un salīdzināt to ar patiesā blūzā un džezā rodamo, lai saprastu, ka šī smeldze ir bez dzīves sulas. Šajā ziņā Bregovičs, pat kāpināts kvadrātā, nebūtu ne kvadrātsakne no, piemēram, Toma Veita.
Muzikālā ziņā Bregoviča vēriens, uz skatuves pulcējot daudzbalsīgu vīru kori, stīgu un pūtēju orķestri, sevi attaisnoja tur, kur tika pilnībā izmantots — koncertā neapšaubāmi izcēlās pilnskanīgās kompozīcijas, savukārt pamatā tikai ar pūtējgrupu bruģētās atstāja stipri kailu un patukšu iespaidu.
Koncerts sākas sērīgā un mazliet akadēmiski iestīvinātā gaisotnē — skatuves frontālajā daļā stāv trīs tautastērpos ģērbtas dziedātājas, kas sadziedas ar vīru kori, kurā īpašas atzīmēšanas vērts ir kāds bārdains, mazliet būdīgs vīrs, no kura dzīlēm nāk laukā tā-ā-ā-ā-āds bass... Šo rindu autoram otru tādu katrā ziņā nav gadījies dzirdēt.
Pēc šā ievada zāles otrā galā atskan pūtēju saspēle — kādu laiku parotaļājušies ar klausītāju ausīm un Ķīpsalas halles akustiku, viņi kāpj uz skatuves, uz tās ar ģitāru rokās parādās arī pats Bregovičs, nodziest gaisma, atskan Balkāniem raksturīgie dīvainie ritmi, publika plaudē līdzi, un visiem ir skaidrs, ka koncerts sācies pa īstam.
Turpmākās četras piecas kompozīcijas par sevi rada arvien labāku iespaidu — tie ir dinamiski, harmoniski, piepildīti un pat nedaudz āķīgi skaņdarbi. Interesanti, ka vienubrīd pēc dažiem asākiem bundzinieka uzsitieniem pirmajās rindās kļūst saožama vadu izolācijas sviluma smaka, liekot teju vai sākt raizēties par iespējamām tehniskām likstām.
/nginx/o/2018/07/12/8798542t1h8ce2.jpg)