Bregovičs pirms koncerta gribēs labu viskiju

No ģitāras līdz filozofijai

Sarajevā serbietes un horvāta ģimenē dzimušais mūziķis neslēpj, ka rokmūzika bija vienīgais veids, kā protestēt pret pastāvošo režīmu, nenonākot cietumā. «Agrā jaunībā dažus gadus bez jebkāda entuziasma studēju vijoles klasē, taču pēc tam pievērsos ģitāras spēlei. Kāpēc? Tāpēc, ka ģitāristiem vienmēr labāk izdevās savaldzināt meitenes,» viņš smaidot pamato savu izvēli. Vēlāk viņš pievērsies filozofijas un socioloģijas studijām, paralēli koncertēdams ar savu grupu «The White Button» un kļūstot par jaunatnes elku. «Beigu beigās man tas viss apnika, tāpēc uzrakstīju mūziku sava vienaudža, drauga un domubiedra Emira Kusturicas filmai «Čigānu laiks» («Time of the Gypsies»). Tā izrādījās tik veiksmīga, ka varēju atļauties īstenot savu bērnības sapni — nopirkt mazu mājiņu Adrijas jūras krastā,» Bregovičs atminas.

Braukāšana veicina komponēšanu

Sākoties karam, kas ilga no 1991. līdz 1995. gadam, mūziķim šo idilli nācās pamest. Viņš pārcēlās uz Parīzi, lai turpmākos gadus pavadītu pārbraucienos no turienes uz Belgradu un atpakaļ. «Es negribētu atgriezties dzimtenē, jo tur bieži pazūd elektrība, tāpēc nevaru lietot savus datorus un darbināt gaisa kondicionētāju, lai būtu normāli darba apstākļi,» Bregovičs reiz sūdzējās, piebilstot, ka Dienvidslāvijā viņam nodokļos bijis jāmaksā deviņdesmit procenti par katru izdoto ierakstu, tāpēc pamazām zudusi vēlme rakstīt mūziku. «Kopš braukāju apkārt, esmu sācis strādāt nopietni,» neslēpj slavenais filmu mūzikas komponists un viens no pasaulē populārākajiem mūziķiem no Austrumeiropas. Jāpiebilst, ka šādu dzīvesveidu — kursēšanu starp abām valstīm — mūziķis piekopj joprojām: viņš dzīvo Parīzē un strādā Belgradā.

Atsāk muzicēt pēc desmit gadu pārtraukuma

Kusturicas un Bregoviča draudzība bija itin auglīga: tapa mūzika filmām «Arizona Dreams», «Time of the Gypsies», «Underground». Tolaik viņš pats nemuzicēja, rokmūzikai bija atmetis ar roku. Taču 1995. gadā Bregovičs izvēlējās citu ceļu — pašķīrās ar Kusturicu, sapulcēja desmit mūziķu orķestri un piecdesmit koristus, lai sniegtu vairākus koncertus Zviedrijā un Grieķijā, bet pēc tam uzstājās Briselē vairāk nekā 7000 cilvēku auditorijas priekšā. Milzīgais mūziķu daudzums gan sabiedēja koncertu organizatorus, tāpēc turpmāk divu stundu garajos koncertos, kuros skanēja Bregoviča filmu mūzika, uzstājās vairs tikai piecpadsmit cilvēki.

Priekšroku dod čigānu orķestrim

Tolaik grupa tika pie nosaukuma «Wedding and Funeral Orchestra» jeb «Kāzu un bēru orķestris». Tas bija laiks, kad koncertu apmeklētāju skaits dažkārt sasniedza pat pusmiljonu, Bregoviču padarot par starptautiski ļoti veiksmīgu komponistu un koncertmākslinieku. «Es daudz labprātāk priekšroku dodu čigānu orķestrim, pat ja tas spēlē mazliet šķībi. Es nāku no vietas, kur dzīves un nāves cikls ir paātrināts. Es nāku no vietas, kur mirt ir vieglāk nekā citur. Tā varbūt ir vieta, kur visvieglāk Eiropā nomirt. Nezinu, varbūt apstākļu sakritības pēc tie paši mūziķi tur spēlē to pašu mūziku gan kāzās, gan bērēs, jo tāda ir paraža, ka orķestris cilvēka bērēs spēlē viņa mīļāko mūziku,» tā par saviem mūziķiem reiz izteicies Bregovičs.

***

Baiba Strautmane, TV žurnāliste:

— Protams, ka biju! Koncerts man likās vienkārši fantastiski skaists un ļoti labs. Noteikti koncertu apmeklēšu arī šogad, un man šķiet, ka tie 40 mūziķi, kas Bregovičam brauks līdzi, koncertu padarīs tikai vēl krāšņāku. Šie puiši zina, ko dara.

Niks Matvejevs, mūziķis:

— Cienu šā mūziķa daiļradi, taču uz koncertu neiešu. Arī pērn nebiju, jo nepatīk man tie lielie koncerti — tīrā trobele. Gribi dzirdēt mūziku? Ieliec disku atskaņotājā un klausies. Ar viņa mūziku iepazinos, skatoties Emira Kusturicas filmas. Vienu no tām skatījos vairākas reizes un tikai mūzikas dēļ. Tā kā saceru dziesmas kino, varu droši teikt — tas, ko radījis Bregovičs, nav kino mūzika. Viņš neievēro nekādus kino principus. Viņš neilustrē ne bildi, ne domu. Filmā mūzika kaut kā dzīvojas pati par sevi. Liekas, ka par to pat netiek domāts. Šķiet, Bregovičs un Kusturica abi pie kopsaucēja nonāk, dejodami un dzerdami šņabi.