Madara Repše: «Negribēju precēties, bet nu esmu sieva»

Katrs no Madaras Repšes vecākiem divas reizes mēģināja dibināt laimīgu laulību, bet līdz šim nav veicies ne vienam, ne otram. Viņa to redzēja un solījās — es nekad neprecēšos. Bet nu Madaras līgavas kleitā vēl var sajust kāzu dienas aromātu…

Bailes pieļaut vecāku kļūdas

Viņas pirksts vēl nav pieradis pie jaunās, zeltainās rotas. Pati gredzena valkātāja vēl mulst un netic, ka tikusi pāri visiem šķēršļiem un sarežģījumiem, ka nu viņu sauc par sievu.

— Līdz ar apprecēšanos nekas jau būtībā nemainās. Tikai tagad man ir cits statuss, un šobrīd man vēl ir grūti pierast, kad dzirdu frāzi — šī ir mana sieva. Tagad es pati arī to zinu, ka precēšanās ir tikai tāda oficiāla padarīšana. Protams, vienam pret otru tagad ir lielāka atbildība. Vairs nevar tā vienkārši sadusmoties par sīkumiem un skriet projām, kad vien ienāk prātā. Tagad ir jāmeklē kompromisi.

— Pastāsti, kur un kā jūs ar vīru iepazināties?
— Tā sanāk, ka kāzas svinējām, kad bija pagājis tieši gads kopš iepazīšanās dienas. Mūsu iepazīšanās bija diezgan tradicionāla — deju klubā. Nupat bija pajukušas manas iepriekšējās attiecības, tāpēc iepazīties ar jaunu puisi man tobrīd nebija ne prātā. Sēdējām klubā un pļāpājām ar draudzeni, bet tad… Gribot negribot manu acu skatiens aizkavējās pie viņa. Ir taču tādi brīži, kad tu vienkārši blenz uz kādu. Saproti, ka vajadzētu novērsties, bet nevari. Pēc kāda laika šis puisis atnāca mani uzlūgt uz deju. Tā kā dziesma, kas skanēja, man nepatika, es viņam atteicu. Viņš aizgāja. Līdzko sagaidīju sev tīkamu mūziku, nolēmu, ka man pašai Jānis jāsameklē un jāpadejo ar viņu. Piegāju un sacīju: «Tagad gan ejam dejot!» Biju pārsteigta, kad viņš apgalvoja, ka esot tikai 20 gadu vecs. Es neticēju. Viņš izskatījās krietni vecāks.

— Un pēc dejas...?
— Tad, protams, viņš lūdza manu telefona numuru. Es ilgi spītējos, bet galu galā tomēr iedevu. Jau nākamajā vakarā bija zvans, tad ziedi un randiņš. Tālāk randiņi sekoja katru dienu, un jau pirms Ziemassvētkiem viņš mani bildināja. Vēlāk, kad ar Jāni pārrunājām mūsu pirmo tikšanās reizi, viņš atzinās: ja vien es pati toreiz nebūtu nākusi viņu aicināt uz deju, otrreiz viņš mani neuzrunātu, jo vienreiz jau taču biju atsacījusi.

— Kādas sajūtas tevi piepildīja, kad saņēmi savu pirmo bildinājumu mūžā?
— Man, tāpat kā Jānim, ir grūti noslēpt to, ka otram tiek gatavots kāds pārsteigums. Atceros, pamodos no rīta, bet Jānis tāds priecīgs, priecīgs. Jau bija paguvis aizskriet un nopirkt puķes un, kamēr es vēl gultā, man jautāja, vai kļūšu par viņa sievu. Es jau smejos — parasti tas notiek tā skaisti: jūras krastā, bet es tikko pavērusi acis un mani jau bildina. Toties vēlāk Jānis mani bildināja vēlreiz — šoreiz skaisti un oficiāli. Jūras krastā Saulkrastos nometās uz ceļiem… nu gluži kā filmās. Sajūta bija vienkārši burvīga. Jutos ļoti dīvaini, jo pirms tam taču visiem saviem draugiem un radiem biju izsludinājusi, ka nemūžam neprecēšos. Iespējams, tas tāpēc, ka mani vecāki jau reiz bija precējušies un tad šķīrušies. Zināju viņu rūgto pieredzi ar laulībām un biju pārliecināta, ka es tā nespētu — mīlēt, precēties un tad kādu dienu atkal šķirties. Nekad nesaki — nekad… un tā nu ir sanācis, ka esmu apprecējusies.

— Tev nebija nepieciešams laiks, lai pati tiktu pāri saviem aizspriedumiem, pirms teikt jāvārdu?
— Saderināšanās var ilgt kaut vai 10 gadus. Pa to laiku var pagūt arī pārdomāt. Diez vai tas būtu labākais variants — pēkšņi pateikt viņam «nē» un attiecības nogriezt kā ar nazi, ja līdz tam brīdim mēs viens otru patiešām mīlējām un mums kopā bija labi. Ar vienu «nē» otrā var nobendēt arī visas cerības par kopīgu nākotni. Jānis apprecēties ļoti, ļoti gribēja, tāpēc tas brīdis kaut kā neticami ātri pienāca. Protams, nekad jau nevar zināt, vai viņš ir tas īstais un vienīgais. Daži varbūt teiks — jūs jau abi vēl esat pārāk jauni, nepieredzējuši. Bet tam jau ir domāta dzīve, lai tu to dzīvotu, daudz izmēģinātu, iespējams, arī kļūdītos. Taču, ja es šo cilvēku mīlu, kāpēc gan neapprecēties? Tikai domāt — jā, es tagad salikšu visu pa plauktiņiem, nopelnīšu konkrētu naudas summu, sasniegšu noteikto mērķi karjerā un tad gan būšu gatava precēties? Man tas liekas muļķīgi. Man nepatīk tā plānot dzīvi. Jādzīvo ir tikai pēc sajūtām un sirdsapziņas, nevis kādu sabiedrībā izveidotu stereotipu dēļ jāatliek laime un jāgaida kaut kas vēl.

— Kā tava ģimene pieņēma jauno znotu?
— Viņi Jāni iepazina jau tad, kad mums bija vēl tikai trešais randiņš. Mana pusmāsa mājās rīkoja ballīti, un es uzaicināju arī Jāni. Pirmais, ko mani radiņi viņā pamanīja: Jānis visu laiku bija ļoti kluss un ciemojoties nekad neko neēda. Tagad jau tas ir mainījies, bet toreiz viņš patiešām neko neēda. Iespējams, nervu spriedzes dēļ. Tagad visiem maniem radiem Jānis ļoti patīk.

— Pirmoreiz ieplānotajā kāzu datumā jūs tomēr nesalaulājāties, bet kāzas atlikāt uz vēlāku laiku. Kas īsti notika?
— Visvairāk man nāk smiekli par to, kādus tikai iemeslus šim gadījumam cilvēki paši izfantazējuši. Patiesībā apmēram divas nedēļas pirms noteiktā kāzu datuma man bija nepieciešams veikt operāciju rokai. Protams, varēja jau operāciju atlikt, tomēr ar veselību riskēt negribējās. Operācija notika divas nedēļas pirms kāzām, bet roka nesadzija tik ātri un labi, kā bija ieplānots. Man vajadzēja gulēt mājās, dzert zāles un ārstēties. Es nevarēju uzvilkt savu balto kleitu un ap roku aplīmēt plāksterus. Kāzu diena ir mūsu abu diena, nevis diena citiem, un man vajadzēja savā lielajā dienā būt labā formā. Sajūta bija tiešām baisa, ka ieplānotajā datumā kāzas nenotiks un tās jāpārceļ. Es šausmīgi raudāju un biju stresā. Otrreiz gaidot savu lielo dienu, stress bija vēl lielāks nekā pirmajā reizē. Ja sākumā es vēl lidinājos kaut kur pa mākoņiem un īsti neapzinājos, ka tūliņ kļūšu par sievu, tad, gaidot otru noteikto kāzu dienu, biju ļoti satraukta. Tomēr mūsu kāzas galu galā, neraugoties uz visām problēmām, sanāca daudz jaukākas, nekā, iespējams, tās būtu bijušas pirmajā noteiktajā datumā.

«Gribu būt pati sev priekšniece»

— Pirms kāzām cītīgi apmeklēju mūzikas nodarbības pie muzikālās pedagoģes Jolantas Gulbes, taču līdz ar kāzu stresu uz laiciņu skološanās procesā ir ieturēta pauze. Tomēr esmu sev apsolījusi, ka mūziku nepametīšu novārtā. Esmu sākusi studijā ierakstīt dziesmu un ceru, ka ieceres izdosies. Patiesībā esmu kļuvusi ļoti māņticīga un nelabprāt stāstu par nākotnes plāniem. Vēl man ir plāniņš saistībā ar dažādu izklaides pasākumu organizēšanu. Ar to patiesībā nodarbojos jau pašlaik. Tikai mani kaitina, ka cilvēki nemitīgi jautā: «Nu, kad būs? Kad būs?» Kad būs — tad par to runāsim.

Savas žurnālistikas studijas Latvijas Universitātē esmu pametusi. Sapratu, ka šī profesija nav mana. Taču joprojām viena no manas dzīves prioritātēm ir iegūt augstāko izglītību, ko tuvākajā laikā noteikti īstenošu.

— Tātad pagaidām baudi brīvību?
— Un paldies Dievam! Tagad esmu pati sev priekšniece un, domāju, arī turpmāk būšu priekšniece vai vadītāja. Jau bērnībā visus esmu organizējusi un izrīkojusi. Neesmu no tiem cilvēkiem, kas var no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā sēdēt un darīt monotonu darbu. To jau izmēģināju 16 gadu vecumā, kad strādāju Uzņēmumu reģistrā, taču ar laiku šis darbiņš sāka nomākt un es vairs nevarēju to darīt ar prieku. Tad kādu laiku kā žurnāliste strādāju arī raidījuma «Kriminal inform» veidošanā. Intervēju noziedzniekus. Dažreiz man otrpus galdam sēdēja cilvēki, kas reiz kādu ir nogalinājuši, bet joprojām to nenožēlo. Sajūta baisa. Tikai tad es patiešām apzinājos, cik noziedzība ir reāla. Pirms tev nenozog somiņu vai naudasmaku, ir grūti iztēloties kriminālās pasaules patiesās briesmas.

— Tu vienmēr rīkojies, visu rūpīgi apdomājot?
— Lielākoties es vispirms daru un tikai pēc tam domāju. Esmu visnotaļ pretrunīga — brīžiem šķiet, ka savam vecumam pārāk nopietna. Esmu nopietna, taču man tas nenozīmē visu laiku staigāt ar nopietnu sejas izteiksmi un atteikties no visām bērnišķīgajām izdarībām. Es nekad negribētu palikt ļoti, ļoti nopietna. Protams, ir lietas, pret kurām jāizturas ar visu nopietnību — pret izglītību, attiecībām, karjeru. Šobrīd jau statuss šiem vien piešķir zināmu nopietnību. Arī pret veselību jābūt nopietnam. Taču dzīvot kopumā vajag nenopietni.

Šķirtiem vecākiem patstāvīgāki bērni

— Kādu tu redzi savu ģimeni pēc gadiem desmit?
— Pats galvenais laikam tomēr ir saglabāt ģimenē sirsnīgas attiecības, vienmēr atrast laiku kopīgiem izklaides un atpūtas pasākumiem, jo tas ģimeni saliedē vēl vairāk. Nekad nedrīkst pieļaut, lai starp cilvēkiem ģimenē iestātos vienaldzība vai iezagtos negatīvas emocijas. Kādreiz es gribētu vienu bērnu savā ģimenē. Tomēr tuvākajā laikā noteikti vēl bērniņu neplānojam. Vēl nejūtos tam gatava. Bērns tomēr nav nekāds mīļdzīvnieciņš vai spēļmantiņa. Tā ir daļa no tevis. Sieviete pati to jūt, kad viņa ir gatava savam pirmajam bērniņam. Es to patlaban vēl nejūtu. Manī vēl nav parādījies mātes instinkts.

— Vai tavus priekšstatus par laulību nav ietekmējis bērnībā piedzīvotais, kad tavi vecāki izšķīrās?
— Taisnība, gan mana mamma, gan tētis katrs jau divreiz ir šķīruši savas laulības. Esmu pamanījusi, ka manī ir vienādi daudz rakstura īpašību gan no mammas, gan no tēta, tāpēc es nekad negribētu, lai man dzīvē sanāktu tā, kā savulaik maniem vecākiem. Kad mani vecāki šķīrās, man bija nepilns gadiņš, un es šo sāpīgo procesu pat īsti neatceros. Taču es cenšos par to pārlieku nedomāt. Tagad vienkārši jābauda dzīve.

— Tev liekas, ka šķirto vecāku bērniem ir skarbāka un nopietnāka attieksme pret attiecību veidošanu un dzīvi kopumā?
— Manuprāt, šķirtu vecāku bērni izaug ļoti patstāvīgi — ar iekšām. Šiem bērniem ir vairāk jācīnās par sevi, jāmāk pastāvēt.

— Ir gadījies pārdzīvot arī melno caurumu savā dzīvē?
— Tas bija brīdis, kad es no Smiltenes pārcēlos uz dzīvi Rīgā. Daudz pārmaiņu un jāpierod pie daudzām līdz šim svešām lietām. Sāku pati pelnīt, jo bija jāpierod, ka neviens man vairs negatavos pusdienas un nenesīs klāt. Pēkšņi biju kļuvusi pieaugusi, pašai jādomā, kā nopelnīt naudu, lai būtu, ko ēst. Ir cilvēki, kas kliedz, kaujas un citādi izlādē negatīvās emocijas. Man palīdz raudāšana, un es nekaunos to darīt.

Būtībā esmu liela vienpate. Tas dažreiz sagādā grūtus brīžus. Man patīk staigāt vienai pa ielām, neredzēt, kas notiek apkārt. Citi tad domā — viņa jau tik iedomīga, iet, neko neredz, nepazīst. Patiesībā tad, kad es eju pa ielu, nekad neredzu, kas notiek apkārt, jo esmu aizdomājusies un garāmgājējus neievēroju. Citreiz — gluži otrādi — eju ārā, lai pavērotu cilvēkus. Kādreiz ļoti centos, lai visiem izpatiktu, centos būt jauka, taču tad manī kaut kas pārlūza, un šobrīd man ir vienalga, ko citi par mani domā.

Piedzīvojums: divas kūkas par Ls 100

Vecmeitu ballītē kopā ar draudzenēm Madara devās sirojumos pa Vecrīgu. Vairākos klubiņos pie bārmeņa Madarai bija atstāta zīmīte ar uzdevumu, kas jāizpilda. Bija jāpārdod arī kūkas. «Staigāju kā jocīga pa Vecrīgu ar kūkām un biju ļoti sakautrējusies. Taču veicās ļoti labi — divas kūkas pārdodot, nopelnīju 100 latus. Visu naudu iztērējām tajā pašā vakarā,» stāsta Madara. Arī viņas vīrs Jānis Ansons tajā pašā vakarā svinēja savu vecpuišu ballīti. «Viņam arī gāja jautri. Pirms viņš izgāja vakarā no mājas, redzēju, ka Jānis saģērbās kleitā un parūkā. Viņš mani pārsteidza, jo mājās bija tikai astoņos no rīta — stundu vēlāk nekā es.»

Uzvārds kā zīmols

— Vairākās intervijās tu esi uzsvērusi, ka dzīvē bieži tev traucē tavs uzvārds. Tomēr apprecoties tu neizmantoji izdevību tikt pie jauna uzvārda. Kāpēc?
— Visu savu apzināto mūžu esmu dzīvojusi ar savu vārdu, uzvārdu, personas kodu, un nu pēkšņi, līdz ar kāzām, ir jāpieņem pavisam cita identitāte. Es to nevarēju. Iespējams, tādā veidā cīnos ar stereotipiem sabiedrībā. Ja jau cilvēki mīl viens otru, kāda starpība, kāds kuram uzvārds tiek apprecoties. Man liekas muļķīgs apgalvojums, ka nepāriet vīra uzvārdā nozīmē izrādīt necieņu. Man ir sen, sen apnicis visiem taisnoties un skaidrot, kāpēc es nemainu savu uzvārdu. Patiesībā man tas nemaz nebūtu jāskaidro, jo kāda gan kuram daļa? Protams, dažās dzīves situācijās mans uzvārds man ir arī palīdzējis. Kaut vai iespraukties pa priekšu kādā rindā. Vai arī: kad man nebija vēl 21 gads, pateicoties uzvārdam, es varēju tikt dažos klubiņos, kur iekļūt varēja tikai, ja tev jau ir 21 gads. Protams, man nemitīgi ir bāzuši acīs, ka viss, ko es sasniedzu, ir tikai tāpēc, ka es esmu Repše. Esmu gatava arī tam, ka, īstenojot savus nākotnes plānus un ieceres attiecībā uz karjeru, man ar šo problēmu atkal nāksies saskarties. Droši vien atkal bakstīs sānos un teiks: «Nu re, atkal tētiņš ko labu izdarījis!» Godīgi sakot, mani tas pārāk nesatrauc, jo es zinu, ka šobrīd esmu finansiāli neatkarīga no saviem vecākiem. Man ir apnicis visiem atskaitīties. Labi — jā, man tēvs aizvien daudz palīdz ar padomiem, bet finansiālā ziņā pati varu par sevi parūpēties. Es mēģinu ar visiem spēkiem sisties cauri dzīvei, jo zinu, ka nekad nekas netiek vienkārši tāpat uz paplātes pienests klāt.

— Esi kaut ko mācījusies no savām kļūdām?
— Šo to esmu. Tomēr ir lietas, kuras ik pa laikam atkārtojas, un es tik un tā pieļauju atkārtoti vienu un to pašu kļūdu. Tikai tad saprotu — man vienreiz jau tā gadījās, kāpēc es atkal to pieļāvu? Visvairāk man bail kļūdīties, nodarot pāri kādam no saviem tuviniekiem. Zinu, ir tādi cilvēki, kuriem tā ir gadījies, un tad viņi atlikušo mūža daļu ar saviem vecākiem vairs vispār nesarunājas. Man ir bail no nākotnes, jo nekad nevar zināt, kas ar tevi var atgadīties. Tu sapņo sapņus, bet nezini, kā viss notiks, kas izdosies un kas neizdosies.

— Vai esi kādreiz tētim sūdzējusies, ka uzvārda dēļ tev jāpārdzīvo ne viens vien grūts brīdis?
— Jā, esam par to runājuši. Viņam gan tas nešķiet nekas slikts, tomēr man ir jāpārdzīvo tas, ka vienmēr mani salīdzina ar manu tēvu. Ja kādam nepatīk mans tēvs, tad automātiski arī es viņam nepatīku. Johaidī — bet tas taču ir mans uzvārds, un man nav nekādas darīšanas par tēva gājieniem politiskajā karjerā, tāpat kā manam tēvam nav nekādas daļas gar maniem gājieniem manā dzīvē! Atpazīstamu cilvēku bērniem uzmanību pievērš divreiz vairāk. Dari ko darīdams, visi tik un tā domā, ka tas jau tikai tāpēc, ka uzvārds tāds. Bet paveic ko lielu līdz šim pavisam svešs un pēc uzvārda neatpazīstams cilvēks, tad gan visi saka — super!

— Pieļauju, ka tev ir apnicis arī komentēt tava tēva attiecības, tomēr pajautāšu: kāda ir sajūta, apzinoties, ka tēta līgava ir tava vienaudze? Kā tev šķiet, vai starp diviem cilvēkiem, kuriem ir liela gadu starpība, attiecības veidojas citādāk?
— Ja godīgi, man Rūta ļo-o-o-ti patīk gan kā cilvēks, gan kā tēva draudzene. Kopš tētis ar viņu ir kopā, viņš pats arī ir ļoti mainījies — gan izskatā, gan attieksmē. Tētis ir kļuvis puiciskāks, brīvāks, vairāk atļaujas. Viņš ir mainījies uz labo pusi. Es nevaru teikt neko sliktu. Kad dzirdu kādu runājam, ka Rūta tētim ir pārāk jauna, man tās šķiet pilnīgas muļķības. Mīlēt taču var jebkurā vecumā, un, ja vien cilvēki jūtas labi kopā — tad uz priekšu.

Tētim un Rūtai es novēlu mazāk klausīties apkārtējo komentāros. Cilvēki kļuvuši ļoti riebīgi. Viņiem mīļākās nodarbes ir kādu aprunāt, skaust un baumot. Varbūt tas tāpēc, ka pašiem dzīvē nekas interesants nenotiek, tāpēc viņi pārspriež citu cilvēku dzīves, bet neko nemaina un necenšas uzlabot savā dzīvē.

— Tu nevairies atklāti stāstīt gan par savām izjūtām, gan par attiecībām ar tēvu. Tā ir kāda īpaša stratēģija?
— Noteikti nē! Vienkārši nav, ko slēpt. Ja starp mani un vecākiem būtu naids vai sliktas attiecības, tad es pateiktu, ka nevēlos atbildēt uz jautājumiem, bet mums nav, ko slēpt, jo viss ir kārtībā. Jāatzīst, cilvēkiem interesē mana tēva dzīve. Tas ir skaidrs. Vieglāk taču ir atklāti paust savas domas, nevis pieļaut, lai cilvēki paši kaut ko izgudro, safabricē baumas. Jo tu vairāk ko slēpsi, jo citus vairāk tas interesēs.