Egons Reiters: «Radio SWH» ir veiksme

«Radio SWH» 15. maijā svinēja 12. dzimšanas dienu. Kā tagad jūtas viens no šā Latvijas megaradio būtiskākajiem «elementiem» — dīdžejs Egons Reiters?

Pašlaik — melanholiski noskaņots, kā vienmēr darbaholiķis, neko nemēra skaitļos, māņticīgs, novērtēts, turklāt savu pašreizējo darbavietu sauc par veiksmi.

— Kā tev patīk darbs radio?

— Man paveicies, ka varu darīt to, ko gribu un kas patīk. Tik bieži negadās apvienot patīkamo ar lietderīgo. SWH ir mans ceturtais radio. Pirmā bija mīļā Siguldas radiostacija, pēc tam — Vidzemes reģionālais radio («Radio 3»), tad «Star FM» un tagad «Radio SWH». Šeit man patīk komandas darbs. Novērtēju arī to, ka sarunājos aptuveni ar 250 tūkstošiem cilvēku. Mazākās radiostacijās ir citādi. Tur valda izteikts līderis — «kings» — tas, kuram augstākais reitings. Taču šeit visi ir «kingi».

— Varbūt vari izvērtēt radio nozīmi tavā vērtību skalā no viens līdz desmit?

— Gribi uzzināt, kas man svarīgāks: draudzene vai radio? (Smejas.) Īstenībā jābūt baigi gudram. Jāizsver kārtīgi, lai nenodarītu pāri ne vienam, ne otram.

Esmu darbaholiķis. Cik man svarīgs darbs desmit punktu sistēmā? Svarīgs. Es nelieku punktus. Neesmu mūzikas kritiķis, nemāku tādas lietas mērīt skaitļos. Cik man nozīmē draudzene? Daudz. Mana draudzene nu jau piekto gadu mani saprot. Mēs spējam sadzīvot. Laikam esam līdzīgi. Ja tu atrodi cilvēku, kas dzīvo pēc elementāra plāna «man vajag mājās naudiņu, es eju strādāt», tad pašam arī tā jādomā.

— Vai bieži iznāk ēterā sastrādāt trakas lietas?

— Radio strādāju jau 13 gadus. Tāpēc aizvien grūtāk atcerēties, vai trakās lietas notikušas pa īstam vai es pats tās esmu izdomājis. Lielāko daļu radiodīdžeju, šķiet, vecumdienās sagaida «psihene». Iedomājies to skatu, kad cilvēks tukšā telpā cauru dienu runājas ar kādu, kuru nemaz neredz. Esi redzējusi tos cilvēkus, kas iet pa ielu un sarunājas paši ar sevi? Tad, lūk, viņi ir neizdevušies dīdžeji.

— Ko sev gūsti no radio?

— «SWH» darbojos kopš 2002. gada. Cilvēku dara laimīgu apziņa, ka viņš tiek novērtēts. Esmu ieguvis vēl vairāk pašnovērtējuma. No sevis daudz dodu un jūtu, ka saņemu atpakaļ. Tieši to man dod «Radio SWH». Šos gadus, ejot pa radio taciņu, esmu sapratis: neko nevajag izdomāt pirms laika. Vakarā pirms miega domāju par rītdienas raidījumu: vajag izdarīt tieši tā, ne citādi. Taču pienāk rītdiena, un viss notiek pilnīgi otrādi. Citā laikā var radīt idejas, tā ka prieks, bet tikai ne pirms gulētiešanas.

— Vai «Radio SWH» nav radījis kādu māņticību? Piemēram, ja pa trepēm pretī nāk sieviete, gaidāma laba intervija…

— Piedod, bet nav. Varētu jau samuldēt: ja satiec velokurjeru, tad nogulēsi ziņu beigas un nepaspēsi pārslēgt nākamo reklāmas bloku.

— Latvieši pamet Latviju, lai brauktu strādāt uz ārzemēm. Ko tu par to saki?

— Tieši tāpēc, ka visi brauc prom, es palikšu te. Zinu, kāpēc viņi brauc prom: šeit viņi jūtas nenovērtēti, nepietiek naudiņas, nevar savilkt galus kopā utt. Uzskatu, ka «Radio SWH» ir mana veiksme. Protams, ne par ko nevar būt drošs, bet savu tuvāko nākotni vairāk vai mazāk saistu tieši ar šo radiostaciju.

— Ko tu novēlētu savam radio dzimšanas dienā?

— Brīnumu! Šie trīs maģiskie burti — «SWH» — ir brīnums. Novēlu, lai tas saglabātos vēl vismaz 12 gadus!