Ieva Pļavniece: esmu diezgan introverts putns

Viņa atzīst, ka arī pati skrien kā vāveres ritenī — bez pamatdarba Ieva piedalās arī citos ar teātri saistītos projektos, bet svētdienu rītos aktrises balss dzirdama «Radio SWH» ēterā.

«Mēs parasti paskatāmies pa grimētavas logu uz šo kastaņu — tā ir mūsu pavasara vēstnesis,» Ieva lietainā vakarā rāda uz koku, kas aug pie teātra loga. «Strādājot ieraugām — kastaņai jau parādījušies pumpuriņi, vēl pēc laika jau lapiņas izplaukušas. Un iznāk, ka pavasaris palaists garām, ka redzu to tikai pa grimētavas logu.»

Gribas ieelpot pavasari

Aktrise, stāstot par savu aizņemto ikdienu, ļauj saprast, ka līdzīgi aizslīd arī citi gadalaiki: «Ziemā un rudenī visvieglāk tikt galā ar sajūtām, ja ir darbs. Lai arī neesmu no tiem cilvēkiem, kam hroniski uznāk rudens depresijas, tomēr ir brīži, kad gribas apstāties un vienkārši padomāt, bet… nav laika.«

Šī viņai bijusi ļoti noslogota sezona. «Tikko bija pirmizrāde «Viesnīcas noslēpums», un tai uzreiz sekoja Teātra dienu koncerts. Rudenī bija divas pirmizrādes Dailes teātrī — «Klondaika» un «Vincents Bristonā». Pa vidu paguvu vēl «Austrumu robežā» kopā ar Raimondu Vazdiku, Indru Burkovsku un Daini Gaideli uztaisīt «Pikanto zvaigzni».«

Aktrise atzīst, ka šīs esot pirmās nedēļas, kad no rītiem nav mēģinājumu. Tomēr aizvien ir lietas, kam vienkārši nesanāk laika: «Ļoti sen neesmu satikusi nevienu no saviem draugiem — gribas parunāties, paskatīties kino vai izrauties no pilsētas un aizbraukt pie vecākiem. Pēdējās dienās, kad visi putni trako, gribas arī pašai paelpot pavasara gaisu. Dzīvē ir vajadzīgi stopmomenti, lai nepārvērstos par darbaholiķi. Bet apstāties nesanāk, jo izrāžu grafiks ir diezgan blīvs.«

Mākslinieki sevi ļoti tērē…

Ieva runā ļoti nopietni un nedaudz skumīgi, atzīstot, ka viņu satrauc atsvešinošais laikmets. «Katrs mēģina izdzīvot un rūpēties par sevi, visapkārt ir nepatīkams bardaks,» aktrise teic. Viņa piemin, ka, salīdzinot ar viņas bērnību, būtiski mainījusies sabiedrības attieksme pret aktieriem. «Toreiz aktierus mīlēja un pat dievināja, bet mūsdienās pret viņiem izturas pavirši, atļaujoties kādā tusiņā pieiet klāt un pateikt: «Čau, vecais, es tevi redzēju tur un tur, un zini ko — īsti labi nebija!» Nesaku, ka Latvijā nepieciešama Holivudas situācija, kur cilvēkiem nav iespējams uzrunāt aktierus, tomēr mākslinieki sevi tik ļoti tērē, tāpēc viņiem nepieciešama minimāla mīlestība vai vismaz uzmanība.»

Ieva gan atzīst, ka pa reizei gadoties arī jauki pārsteigumi — labi vārdi vai pat jaukas vēstules, tomēr tas notiek tik reti. «Tagad jau vēstules vairs aktieriem neraksta,» viņa skumji pasmaida un izstāsta par kādu savdabīgu, neizprotamu vēstuli, kas bijusi adresēta viņai, taču saturs bijis dīvains. «Rakstītājs atsūtīja zinātnisku traktātu par to, kas ir teātris, kas ir aktieris un kas ir sabiedrība. Tas bija apmēram tādā formātā: maizi gatavo no miltiem un ūdens, bet gaļu var cept un sautēt. Un viss. Cilvēki kļuvuši ļoti noslēgti — viņi vairs nesaka ne labās, ne sliktās lietas.«

Nekādu valodas kļūdu

Aktrise ir neizpratnē par mākslīgi uzpūstajām realitātes šovu zvaigznēm, kas nāk un iet, tomēr piesaista sabiedrības uzmanību. «Tie «niki» pagaist no atmiņas. Vienīgais, par ko tiešām priecājos — ka Soho aizbraukusi uz ārzemēm mācīties dziedāšanu, viņai ir unikāla rīkle.» Ieva gan piebilst, ka Latvijā unikāla balss esot Aijai Kukulei: «Vēl nesen klausījos viņas kasetes un arī lasīju kādu interviju. Viņa teica, ka Latvijā mākslinieks nav dzīvotspējīgs. Tā tas vienkārši ir — šai valstij acīmredzot patlaban māksla nav vajadzīga. Arī māksliniekam vajag kaut ko ēst, samaksāt rēķinus. Nevienam nav noslēpums, ka aktieriem un mūziķiem ir jāpiepelnās. Dažs labs ir radio dīdžejs, cits — skaņu režisors, bet vēl kādam jāstrādā par automehāniķi.»

Arī viņa pati vada pasākumus, ierunā reklāmas un jau mēnesi svētdienu rītos izklaidē «Radio SWH» klausītājus. «Tās ir patīkamas pārmaiņas — nav jāpārtop par citu tēlu, bet jāatnāk ar labu garastāvokli un psiholoģiski jāpieslēdzas. Cenšos pievērst uzmanību tam, ka nedrīkst būt nekādu valodas kļūdu. Man kā klausītājai ir nepatīkami, ja radio ziņu lasītājs nemitīgi pārsakās.«

Ievai runāšanās radio ēterā iepatīkoties aizvien labāk — tur varot brīvi «dzīvoties». Viņa atklāj, ka cenšas, lai runāšana būtu pēc iespējas personīgāka. «Man pašai patīk sajūta, ka radio dīdžejs kontaktējas tieši ar mani. Bet pārāk aizrauties ar savas personības izpaušanu nedrīkst — kurš gan gribēs divus gadus katru svētdienas rītu klausīties stāstus par maniem dzīves notikumiem.«

Kaķis, kurš raud

Ievas draugi smejoties, ka nu viņai sabojāti arī sestdienas vakari, jo svētdienās agri jābūt darbā. Tomēr, neraugoties uz daudzajiem pienākumiem, aktrise apgalvo, ka viņas ikdiena nemaz neesot krāsaina. «Parasti notiek tā: no rīta pieceļos, dodos uz mēģinājumu, tad dažas stundas ir brīvas, kad varu aizskriet līdz veikalam vai kur citur, un drīz jau jāatgriežas teātrī, lai gatavotos izrādei. Pēc izrādes dodos mājās, truli paskatos televīziju vai palasu kādu grāmatu un dodos gulēt. Man nav spēka un vēlēšanās vēl iet uz kafejnīcām vai nakts diskotēkām. Ja šāds grafiks ilgst vismaz divus mēnešus, uznāk slāpes pēc pašam neizprotamā kaut kā.«

Domājot par skaistajiem mirkļiem ikdienas dzīvē, Ieva stāsta par savu kaķi: «Bērnībā mums bija suns, kas nemīlēja kaķus, tādēļ man radās aizliegtā augļa sindroms. Tagad man beidzot ir kaķis, un mums ir ārkārtīga mīlestība vienam pret otru. Suns mīl savu saimnieku, lai cik viņš dīvains būtu, bet kaķis tomēr izvēlas saimnieku.» Mincis esot pieklīdis Dailes teātrī un par savu saimnieci izvēlējies Ievu. «Kad atnāku mājās no darba, mums nepārspīlējot ir apmēram septiņu minūšu «mīlas akts». Mums ir tuvas attiecības — ne jau zoofiliskā ziņā, bet emocionāli. Zinu, ka viņš mani gaida,» viņa ar mīļumu stāsta, atzīstoties, ka no rītiem ceļas pusstundu agrāk, nekā vajadzētu — lai atvēlētu laiku kaķim. «Mums ir arī rīta rituāli — viņš mani modina,» smaida aktrise. Kā ļoti emocionālu brīdi viņa atceras vakaru aizņemta perioda laikā: «Mājās ik vakaru pārrados ļoti vēlu, kad viņš jau gulēja. Kādu vakaru kaķis mani sagaidīja, un es redzēju, kā viņam nobira asara. Nekad nebiju redzējusi kaķi, kurš raud, man tas šķita ļoti īpatnēji. Uz viņu skatoties, ir līdzīgi kā ar zīdaini — gribas zināt, ko viņš domā.

Minelli mani atbrīvo

Atgriežoties pie teātra aktualitātēm, Ieva ar sajūsmu stāsta par vienu no saviem tēliem — Laizas Minelli (Aktrise un dziedātāja, latviešu auditorijai visplašāk pazīstama kā galvenās lomas atveidotāja filmā «Kabarē». — Z. V.) lomu Raimondas Vazdikas izrādē «Pikantā zvaigzne». «Šis darbs daļēji balstās uz dokumentāliem faktiem. Šādas lomas ir diezgan grūtas, vieglāk ir pašam kopā ar režisoru radīt izdomātu tēlu. Taču, ja cilvēks ir dzīvs, grūti atrast to smalko līniju, kas aktrisi maksimāli tuvinātu viņam ne tikai vizuāli, bet arī sajūtu ziņā. Viņa mani atbrīvo. Nevis no nastas, bet ķermeniski un emocionāli — varbūt viņa man atver mani?»

Tomēr Ieva tūlīt piebilst, ka pārāk manāmi viņa nemēdzot ietekmēties no spēlētajām lomām. «Kādas tik lomas nav spēlējusi Rēzija Kalniņa vai Lilita Ozoliņa, bet tas viņas neizmaina kā personības. Dažiem, piemēram, jāspēlē slepkavnieki… Aktieris nedrīkst tik dziļi ieiet lomā, lai deformētu savu raksturu un uztveri. Bijuši gadījumi, kad skatītāji redz — tā vairs nav loma, aktieris pats jūk prātā. Tā nedrīkst būt.«

Ieva pati sevi dēvē par mūziklu aktrisi — teātris un mūzika viņas dzīvē vienmēr gājuši roku rokā. «Kad mācījos mūziku, skrēju uz teātri. Kopš esmu teātrī, nevaru tikt no mūzikas vaļā. Un man patīk šis savienojums,» teic aktrise. Arī pašlaik Dailes teātra izrādē «Klondaika» Ievai ir muzikāla loma, kurā, kā viņa smejas, ir viens «ļoti grūts, «asiņains gabals» ar Ulda Marhilēviča mūziku un Kaspara Dimitera tekstiem.»

Nepatika saspraust matus

Nākot uz sarunu, Ieva paņēmusi līdzi bildīti, kur viņa redzama deviņu gadu vecumā. Mazajai meitenei sapītas garas bizes. «Šī bilde man albumā stāvēja blakus tieši tādai pašai manas vecāsmātes bildei, kur viņai bija 17 gadu. Tolaik spēlēju klavieres — bilde uzņemta vai nu pirms, vai pēc mūzikas skolas eksāmena,» Ieva atsauc atmiņā bērnību. Tolaik bizes viņai pinusi vecāmāte. «Matos ir sprādze, kas man noteikti traucēja, jo man nekad nav patikuši nekādi svešķermeņi,» aktrise smejas, ka tagad teātrī mati jāsprauž diezgan bieži.

«Kopš tā laika mana ģimene paplašinājusies, jo, kad man bija 11 gadu, piedzima māsa,» Ieva stāsta. «Kaut gan dzīvojam atsevišķi, man ir ļoti interesanti skatīties, kā viņa aug.» Pārdomājot, kas vēl mainījies kopš tā laika, Ieva saka: «Nav vairs vecāsmātes, kas sapin bizes. Tuva cilvēka zaudējums, protams, ir kaut kas ļoti privāts, par ko nevēlos runāt pat ar ģimenes locekļiem. Esmu diezgan introverts putns.» Par nākotni aktrise baidās konkrēti runāt. «Nedzīvoju gluži vienai dienai, bet nav taču iespējams zināt, kas ar mani notiks — varbūt sabruks māja, varbūt ķieģelis uz galvas uzkritīs».