Agnese Vārpiņa: skaista un viena

Varbūt Cēsīm ir tāda iedvesmojoša apkārtne, no kuras cilvēks smeļas radošo potenciālu?

Varētu būt. Savulaik «Bez tabu» taisīja sižetiņu par interesantiem cilvēkiem, un kāda zinātniece atzina, ka no Vidzemes — Cēsīm un Valmieras — nāk ļoti veiksmīgi un uzņēmīgi cilvēki, jo tur acīmredzot patiešām ir tāda vide. Kā smejies, raženā Vidzemes augstiene… (Smejas.)

Vai ceļš uz Radio SWH un Bez tabu bija likumsakarīgs?

Gandrīz visās darba vietās esmu nonākusi salīdzinoši nejauši. Vienmēr kāds cilvēks mani ir pamanījis un uzaicinājis kaut ko darīt. Ar «Bez tabu» bija pavisam vienkārši: mācoties 2. kursā, sāku strādāt Latvijas Radio ziņu dienestā par ziņu redaktori, un vienlaikus Jānis Domburs uzaicināja strādāt viņa projektā. Diemžēl visus pienākumus bija grūti apvienot, tāpēc atteicos no visiem darbiem, izvēlējos darboties tikai televīzijā. Producentu grupas «Betafakts» direktors Juris Grave iedomājās, ka varētu veidot «Bez tabu», un sākām strādāt pie šī projekta.

Radio jūs esat tikai dzirdama, televīzijā — redzama. Kas ir abām vietām raksturīgākās lietas?

Grūtāk mobilizēties un lielāks uztraukums, protams, ir televīzijā, jo seja nodod katru tavu nedrošību un kļūdu. Neesmu tik pašpārliecināta, lai tagad neatzītu — jā, tiešais ēters ir ļoti grūts! Ir vajadzīgi vairāki mēneši, lai pierastu pie tiešā ētera un kolēģiem — viņi ir jāiepazīst, lai varētu saspēlēties.
Ar radio ir mazliet citādāk: tur ēterā ir jābūt sestdienu un svētdienu rītos ap pulksten astoņiem. Parasti esmu ļoti samiegojusies, un mēs abi ar Egonu cenšamies viens otru modināt, pienesam kafiju… Bet radio var neuztraukties par to, kāda es tajā brīdī izskatos, par to, ka neesmu sapucējusies. Varu būt ļoti nopietna vai ļoti jautra, varu kļūt par jaunu meiteni vai dāmu vakarkleitā. Radio dod iespēju pašam veidot sevi. Radio ir fantāzija. Ar balss tembru, ar jebko tu vari radīt jebkādu tēlu. Protams, iepriekšējā vakarā nekādi īpaši tusiņi nesanāk un to arī nedrīkst, lai gan — ai, kā reizēm gribas sevi pamīlēt un palutināt… Diemžēl ir tā, ka darba un noguruma dēļ iznāk no ļoti daudz kā atteikties — no izstādēm, teātriem un jaukas pasēdēšanas draugu pulkā. Un, kad esi no tā visa atteicies, vienā brīdī saproti, ka tev arī neko vairāk negribas, tu esi no visa atslēdzies. Tas ir bīstami, tāpēc tomēr mēģinu sevi pārvarēt un iestāstīt: nekas, gan jau kaut kā piecelšos. Velti tērēts laiks uzdzen skumjas, bet to taču var atdzīvināt.

Kāds ir bijis pats trakākais notikms ēterā?

Mums nesen ar pāris vīriešiem tiešajā ēterā bija diskusija par 8. marta svinēšanu. Mans secinājums bija tāds: mūsu vīrieši ir šausmīgi skopi! Raidījuma režisore austiņās kliedza: «Nu, beidziet taču, vairāk nav laika!», bet man tā gribējās pateikt to savu sāpi… Kādu brīdi man šķita, ka esmu guvusi pārsvaru, taču — nekā, tādēļ pēc raidījuma turpinājām plūkties — vajag šos svētkus vai nevajag. Mans viedoklis bija pavisam vienkāršs: nevajag nosodīt tos, kas svin, jo svētku galu galā nekad nav par daudz, un, ja man kāds dāvina ziedus, es nekad par to neapvainošos. Un, ja vēl to visu uztver nedaudz ar humoru, tad šie svētki man liekas daudz stilīgāki nekā šie naivie un līdz banalitātei notrallinātie Valentīndienas svētki.

Skatoties kādu sižetu, jums ir gadījies apraudāties?

Man acīs ir bijušas asaras, jo es vispār esmu ļoti emocionāls cilvēks, un tas arī laikam nav labi. Man jau šķiet, ka «Bez tabu» burvība ir tā, ka mēs, atšķirībā no citiem raidījumiem, uz notikumu neskatāmies no augšas, no valdības viedokļa, bet gan sākam ar cilvēku — ar to, kā viņu ietekmē reāli procesi.
Savukārt SWH riti ir interesanti ar to, ka cilvēki mēdz zvanīt un dziedāt tiešajā ēterā, un darīt vēl visu ko. Ar Egonu tiešajā ēterā kopā strādājam divus gadus, un nu jau esam viens otru iepazinuši. Fanu pulciņš gan man, šķiet, nav izveidojies, taču šādus tādus pārsteigumus esmu piedzīvojusi: reiz kāds nezināms pielūdzējs vārda dienā man atsūtīja veselu klēpi ziedu — paldies viņam par to! —, un manā dzimšanas dienā uz ēteru piezvanīja kāds cilvēks un nolasīja man apsveikuma dzejoli.

Jūs teicāt, ka tikpat kā nepaliek laika sevis palutināšanai, lai gan jums to ļoti patīk darīt. Kas ir šīs sievišķīgās lietiņas?

Mana atpūta ir ūdens, ziemā — baseins un sauna. Tā kā mans darbalaiks ir visnotaļ dīvains, šīm lietām nu nākas pievērsties rīta pusē. Grāmatām gan atstāju vakarus, jo man patīk lasīt un izbaudīt. Vēl man interesē mākslas vēsture, taču diez vai kādreiz varēsim lasīt biezu monogrāfiju, kuru būtu sarakstījusi Agnese Vārpiņa, drīzāk regulāri satiksimies galerijās.

Latviešu vīrieši allaž apzvēr, ka Latvijas sievietes viņiem šķietot visskaistākās. Kādi, jūsuprāt, ir Latvijas vīrieši?
Ļoti dažādi. Tie, kas ir apkārt man, ar kuriem man ir bijušas jebkādas attiecības, — tur tiešām nav neviena slikta piemēra, viss ir labākajā kārtībā. Man, šķiet, ir veicies un viņiem arī, ja neko sliktu nevaru pateikt. Ja vīriešos ir kāds trūkums, tad vislielākais ir tas, ka viņiem neatliek vai nu laika, pacietības, vai gribēšanas saprast sievieti. Jo mēs, sievietes, esam ļoti īpašas radības, kas no nekā var radīt ko īpašu, un, lai mēs justos laimīgas, mūs ir jāizprot. Bet diemžēl Latvijā ir ļoti daudz vīriešu, kuri ir vai nu augstprātīgi, vai arī aizņemtības dēļ mums nepievērš nepieciešamo uzmanību. Līdz ar to viņi mūs nesaprot. Taču viņi mūs paši uz to provocē, jo — sieviete ir radoša būtne; kad sieviete vēlas kaut ko pilnveidot apkārtējā vidē vai attiecībās ar otru cilvēku, tas nav tāpēc, ka viņa to noniecinātu: mēs vienkārši saskatām iespēju, kā to padarīt labāku. Un tie nav mēģinājumi jaukties otra cilvēka dzīvē. Ļoti bieži saņemam pārmetumus, ka mums patīk daudz runāt, taču, atšķirībā no vīriešiem, savas domas mēs protam sakārtot, tikai skaļi runājot. Man šķiet, ka savulaik mūsu mammas un vecmāmiņas tika saprastas vairāk — varbūt vienkārši tāpēc, ka viņu vīriešiem laika bija vairāk… Bet vispār man vīrieši patīk! Man ir ļoti daudz labu draugu vīriešu, tik tiešām labu.

Vai jums pašai ir draugs, dzīves svarīgākais vīrietis, kas jums velta pietiekami daudz uzmanības?

Vai, atbildot uz šo jautājumu, varu daudznozīmīgi pasmaidīt… ?

Nu, tad gandrīz jājautā: vai jums ir draugs?

Teiksim tā: precējusies es neesmu, un bērnu arī man nav. Patiesībā būt atpazīstamai ir mana izvēle un darbs, es nevēlos tajā iesaistīt savus tuvākos cilvēkus, kas nebūt nesapņo nokļūt presē.

Vai ir konkrētas lietas, kas jums šķiet svarīgas vīrietī un vispār cilvēkos?

Man ļoti patīk gudri un interesanti cilvēki. Bet cilvēka būtība jau bieži vien nesaistās ar intelektu vai erudīciju; drīzāk tie ir acu skatieni vai pieskārieni, tīri tādā garīgā saskaņā. Vēl es noteikti vīrietī meklēju sapratni, un vēl cilvēkam, kurš ir kopā ar mani, jābūt ļoti pacietīgam, jo mans ritms un dzīvesveids tomēr ir diezgan stresains, ari darbalaiks ir diezgan saraustīts, kas normāliem darba darītājiem varētu būt nesaprotams. Bieži vien romantiskākajos brīžos man var piezvanīt no darba, un tad man kaut kur jāskrien un jābrauc. Protams, ar šo cilvēku ir jābūt arī kopējām interesēm. Nu, ja to nav iepazīstoties, tad tās ir jāizdomā pašiem — kas varētu būt tas, kas interesē abiem, un kādas lietas varētu kopīgi pasākt.

Vai kādreiz jums ir laiks apstāties un pārdomāt dzīvi?

Jā, protams, visas domas taču ir par dzīvi. Kaut kā ir sanācis tā, ka vai nu no dziļajām pārdomām, vai vienkārši tāpēc, ka ir iestājies Ūdensvīra laikmets, — man kaut kā viss ir sakārtojies, kļuvis ļoti viegli, es ļoti labi zinu, ko gribu, zinu, kādā emocionālajā komfortā vēlos palikt. Un laikam jau šī mērķa un savu iespēju apzināšanās cilvēkos rada to mieru. Jā, varu droši apgalvot: esmu apmierināta ar to, kas ar mani šobrīd notiek.

Tas nozīmē, ka jums ir cilvēki, uz kuriem var paļauties, kas rada stiprā pleca sajūtu?

Pirms kāda laiciņa negribēju nevienam atklāties, man negribējās dalīties pārdzīvojumos pat ar tuvākajiem cilvēkiem, jo negribēju viņiem sagādāt pārdzīvojumus, taču izrādījās, ka viņi pārdzīvo par to, ka es viņiem neko nestāstu, un tā bez gala… Tagad pieļauju, ka viena no manām iepriekšējām kļūdām bija tā, ka es pārāk maz uzticējos cilvēkiem. Man tiešām ir cilvēki, uz kuriem varu paļauties, — tiesa, tie ir tikai pāris cilvēki, kuriem varu izstāstīt absolūti visu vai, pat neko nesakot, aiziet pie viņiem un saņemt pozitīvas emocijas, un uzdot atkal tempu. Padomu gan nevienam nelūdzu, jo man tas šķiet lieki: kā rīkoties, varu izlemt vien pati.

Lietas šajā dzīvē jums nākušas grūti vai viegli?

Man jau šķiet, ka tomēr grūti. Protams, ir lietas, ko var uzskatīt tikai par veiksmi, sakritību un sagadīšanos… Darboties šajā jomā sāku, būdama ļoti jauna. Mani vērtēja pastiprināti un arī rezultātus gaidīja pastiprināti, un ne tikai tāpēc, ka biju jauna, bet arī tāpēc, ka esmu sieviete. Tiesa, pašreizējā darbā ir mazliet citādāk — «Betafakts» producents Juris Grave vienmēr manī ir saskatījis milzīgu potenciālu — paldies viņam par to! — un vienmēr man uzticējis strādāt pie ļoti daudziem nopietniem projektiem.

Kas ir nācis ar burtiski sakostiem zobiem?

Šķiet, ka tik traki tomēr nav bijis, jo šis darbs man ļoti patīk.   Drīzāk varētu teikt, ka viens otrs izaicinājums ir piedevis asumiņu, bet tas nav ticis darīts ar nepatiku vai negribēšanu.

Kas varētu būt tās lietas, uz ko tiecaties nākotnē?

Jā, mērķi man ir. Televīzija ir ļoti nepastāvīga lieta, un visi jau zina, ka arī vecums nav brālis, un cik tad ilgi tu tajā kadrā grozīsies…

Tas taču nenozīmē, ka jums ir bail no vecuma?!

Nē, es to uztveru ļoti normāli — kā lietu, kas ir vēl aiz kalniem! Principā neesmu sieviete, kas ļoti pārdzīvotu par šīm lietām un ļoti tām sekotu līdzi, man tas nav slimīgi — es pastiprināti nerūpējos ne par krunciņām, ne maisiņiem zem acīm…

Jūs noteikti var dēvēt par skaistu sievieti. Taču vai nav tā, ka jūs uzskata tikai par skaistu zaķi un neuztver nopietni?
Paldies par komplimentu! Tāpēc man bieži nākas sevi pierādīt divtik. Tiesa, es nekad neesmu domājusi par sevi tādās kategorijās kā skaista, neglīta… Man labāk patīk teikt — interesanta. Bet —jā, man ir nācies ar šādu attieksmi saskarties — ir cilvēki, kuriem šķiet, ka man viss ir nācis ļoti viegli. Visbiežāk ar šādu attieksmi nācies saskarties no tādu cilvēku puses, kuriem pašiem ir kompleksi un kuri netiek ar sevi galā, un attaisnojumu saviem trūkumiem viņi saskata citu nepelnītā veiksmē.

Ko jums nozīmē mīlestība? Vai jums nav bail tai ļauties?

Esmu no tiem cilvēkiem, kas uz savstarpējām attiecībām raugās nopietni, varbūt pat pārāk nopietni. Nekādas mērķtiecīgas, apzinātas, īslaicīgas aizraušanās man nav bijušas, jo attieksme pret tām man ir mūsdienīgi netipiska, iespējams, pat konservatīva. Ko man nozīmē mīlestība? Grūti atbildēt — vārdā mīla ir četri burti, bet mēs tos burtojam visu mūžu.
Domāju, ka iemīlēšanās sajūtai un mīlestībai vispār ir neiedomājami liels spēks — manuprāt, tā dod uzrāvienu vi-
sās dzīves jomās: mājās, karjerā, attiecībās ar citiem. Varbūt tas ir tāds enerģijas nezūdamības likums, kad cilvēki mainās — jo tu esi laimīgāks, jo laimīgāki ir tev apkārtējie. Jā, un, kā jau visām sievietēm, arī man gribas mīlestību — tādu īstu, skaistu. Un laikam jau arī manī pašā ir ļoti daudz mīlestības, tāpēc man ļoti gribas sev blakus cienīgu cilvēku, kuram es varētu to sniegt un kurš arī man dotu pretī kaut ko tādu pašu vai vēl
labāku. Domāju, ka abiem cilvēkiem šajās jūtās ir jādalās un jāieliek attiecībās vairāk, nekā pašiem šķiet pietiekami.
Man ļoti gribas pateikt vienu lietu, ko, manuprāt, vīriešiem derētu zināt: sievietei laikam nepietiek ar to vien, ja kāds ir blakus un atbalsta, sievietei par otra cilvēka mīlestību vajag dzirdēt, to vajag arī izjust reālos darbos. Ja vīrietis liek sievietei emocionāli badoties, viņa var kļūt ļoti jūtelīga un untumaina, jo
tā veļas panākt izmaiņas. Vai emocionāli skopajam vīrietim to vajag? Patiesībā, lai mēs būtu laimīgi, ir vajadzīgs tik maz…

Vai ticat arī tam, ka kaut kur pasaulē mums katram ir sava ābola otrā pusīte — mūsu īstais cilvēks?
Jā. Reiz lasīju, ka ir vērts mēģināt vairākas reizes, līdz atrodi savu īsto cilvēku, līdz beidzot esi laimīgs un padari laimīgu arī otru. Man jau arī gribētos, lai vīrietis, kuru es kādreiz satikšu, domātu tāpat kā es.
Protams, tas nenozīmē, ka meitenei jāsēž mājās un jāgaida, līdz atjās princis baltā zirgā, — tad jau būtu jādzīvo laukos! Bet pārāk aizrauties ar gaidīšanu arī nevajag — tu gaidi, gaidi un jūties nelaimīgs, ka nekas nenotiek. Man liekas, ka ir jāļaujas notikumu gaitai, bet mirklī, kamēr vēl esi viena pati, jāizmanto iespējas, ko dzīve sniedz tieši tobrīd: tu vari veltīt laiku sev, vari sevi pilnveidot — tu esi brīvs cilvēks!
Jūtas un attiecības, manuprāt, nāk nejauši — tās nav jāgaida; vienkārši kaut kas notiek. Laikam ir tā, kā teikts kādā austrumnieku parunā: ja tev tā nav, tad tev to pašreiz arī nevajag. Kad pienāks īstais brīdis, viss notiks.