Aivars Tarvids: Tēvzemes izdzīvošanas skola

Trešdiena bija zīmīga diena nacionālpatriotiski orientētiem politiķiem un viņu līdzjutējiem. Tika bērēts Latvijas politikas veterāns Eduards Berklavs, bet partija TB/LNNK negaidot atteicās piedalīties «lielajā» labējo spēku koalīcijā Saeimā.

Berklavs aizgāja cienījamā vecumā, atstājot sērojošajiem palicējiem, jādomā, pagalam dzīvelīgu mītu par savu nenoliedzami neordināro personību. Naivi sarkanais Latvijas brīvvalsts piesmējējs Baigajā gadā, Lielā Tēvijas kara dalībnieks latdivīzijā, augsts kompartijas funkcionārs un represēts nacionālkomunists moceklis okupācijas režīma apstākļos, arī LNNK līdzdibinātājs un Latvijas brīvvalsts atjaunotājs Atmodas gados. Strīdīga personība, kuras politiskās metamorfozes un karjera dažādi skaidrojamas. Vieni teiks, ka nelaiķis mēdzis maldīties līdz ar krietnu tautas daļu un izslimojis komunisma pavedinošās utopijas kaiti. Citi apgalvos, ka Berklavam vienmēr bijis attīstīts varas instinkts un vēlme jebkurā «avangardā» vadīt tautu, turklāt aktuālajiem politiskajiem lozungiem te otršķirīga nozīme.

Pastāv arī viedoklis, ka savus latviskos ideālus Otrajā republikā Berklavs mīļuprāt būtu realizējis, kā jaunībā politiski mācīts un dīdīts, proti, kategoriski saglabājot vienīgās patiesības monopolu, mīļuprāt domājot un rīkojoties teju staļiniski — visi tic gaišajai latviskajai nākotnei, visi vienlīdz trūcīgi un valsts apgādāti, protams, protams, kas nav ar mums, ir pret mums… Zīmīgi, pēdējos gados simptomātiskas bija nelaiķa izteikas — rūgtums par nespēju apvienot visus nacionālos spēkus, īgnas runas par laikabiedriem (kaut vai Viļa Lāča «gļēvumu» un Einara Repšes naudaskāri)… Laiks rādīs, cik aktuāla Berklava personība un politiskais mantojums būs pateicīgajiem (nepateicīgajiem) tautiešiem pēc gadiem.

Tikmēr Eduarda Berklava politiskie skolēni un mantinieki, no aizgājēja «māmuļā» atvadoties, stingri izlēmuši pārdzīvot ne vien nelaiķa patriarhu, bet arī pašvaldību vēlēšanas. TB/LNNK paliks opozīcijas šķietamajā politiskajā trimdā un bezdarbībā, gan solot ar balsojumiem atbalstīt labējo valdību, kurā, vismaz vārdos domājot par valsti, spējušas vienoties lielās partijas JL un TP. TB/LNNK runasvīri bez cimperlīgas kautrības pat klapē cits citam pa plecu — sak, pateicoties mūsu stratēģijai un taktikai, beidzot JL un TP ir vienā koalīcijā!..

Ja tiks pilnībā realizēti premjera Aigara Kalvīša valdībai, šķiet, nenovēršamie uzdevumi (piemēram, smagas un nepopulāras reformas veselības aprūpē, minoritāšu konvencijas ratifikācija utt., u. t. jpr.), «tēvzemieši» potenciālā elektorāta vairākuma vērtējumā saglabās politisko alibi. Viņi nebūs vainojami lēmumos, kuri nevairos iedzīvotāju daļas materiālo labklājību un sociālo labsajūtu, viņi nebūs ielaidušies latviešu tautai nelabvēlīgos politiskajos kompromisos ar sveštautiešiem. Vārdu sakot, partijai nevarēs inkriminēt ne līdzdalību turpmākajā Latvijas «izzagšanā», ne arī izdabāšanā «Maskavai». «Tēvzemiešu» politiskais mugurkauls, kā allaž nepadevies, būs saglabājis spraunu politisko nevainību — preci akurāt 2005. gada marta pašvaldību vēlēšanu aģitācijas plakātiem un reklāmklipiem.

Jautājums, vai «tēvzemieši», mainot nostājas un lēmumus, rīkojušies kā nīstami politiskie blēži vai arī kā uzteicami profesionāli politiķi praktiķi, viņi partijas interesēs «pārmetuši» Kalvīša kungu un viņa «oranžo» aizmuguri vai arī «piešņākuši» bezkompromisa «Jauno laiku» ar visu tā vadoni cīnītāju, būtībā ir sekundārs un akadēmiskas intereses vērts. Lai cik skaisti un solidāri runātu TB/LNNK par viņu un topošo varas partiju kopējiem ideāliem, kā arī konstruktīvo sāpi par tēviju, objektīvi viņi vitāli ieinteresēti Kalvīša valdības mokpilnā un mazrezultatīvā politiskajā eksistencē, permanentos skandālos un domstarpībās šajā koalīcijā.

Nemākulīga un  antagonistiska darbošanās valdībā politiski novārdzinās citas «latviešu partijas», kamēr «tēvzemiešu» valstsvīru tēls uz šā «gaismas un tumsas spēku» odiozā fona taps jo pārliecinošāks, jo valstiskāks. Viņiem nepieliks ne «šķēlistiem» piedēvētais zaglīgums, ne «repšistiem» piedēvētais «vājprāts». TB/LNNK pamanīsies tautiešos uzturēt pie dzīvības ticību, drīzāk, ilūziju — ir, ir vēl Latvijā godavīri, par kuriem balsot martā!... Tiesa, Kalvīša kungs var mīļi ieriebt šiem rafinētajiem politiķiem — apjēdzot nepanesamo varas nastu, demisionēt pirms Valentīna dienas. Turklāt politiķiem jāprot precīzi noteikt prioritātes — «tēvzemiešiem» nav vajadzīgs Balvu mērs Jānis Trupovnieks pašvaldību ministra amatā šodien, viņiem, ambiciozajiem, kārojas domnieks Jānis Birks galvaspilsētas mēra amatā nākampavasar.

Politika ir nežēlīga skola tās subjektiem. «Tēvzemieši» izdzīvošanas prasmes ielāgojuši pārliecinoši. Veikli politiski starp konkurentiem lavierējot, politiski latviešu ausij tīkami runājot un Briselē tēvzemes intereses verbāli sargājot, TB/LNNK vēl ņems un pārdzīvos Brīvības pieminekli.