Svarīgākā persona popmūzikā

Džons Pīls (John Peel; 1939–2004)

Vienīgais radio, ko regulāri esmu klausījies (pirms vēl nebija «NABAS»), bija BBC. Protams, pateicoties Džonam Pīlam. Viņam bija ne tikai unikāls talants saklausīt pirmo reizi dzirdētā mūzikā to, ko mēs tajā visaugstāk vērtējam, bet viņš bija vienkārši izcils dīdžejs. Varu tikai piekrist «Pulp» līderim Džārvisam Kokeram, ka Pīla komentāri starp dziesmām nereti bija ne mazāk vērtīgi par pašu mūziku. Un viņam bija, ko teikt, jo viņš pats bija popmūzikas vēsture — pēc dienesta Lielbritānijas armijā 1962. gadā viņš strādāja par dīdžeju ASV, bet kopš 1967. gada, kad sāka raidīt «BBC Radio 1», — šajā radiostacijā. Vairāk nekā 40 gados viņš tā vai citādi bija saskāries ar katru rokzvaigzni un lielai daļai viņš bija gluži kā tēvs, piemēram, Nikam Keivam, «The Smiths», «Blur», «Pink Floyd», «Joy Division», «Soft Machine», «The Wedding Present», «The Fall». Arī man.

Šī negaidītā (pāragra tā būtu jebkurā gadījumā) aiziešana mani sāpina divkārt. Pirmkārt, Pīla nāve mani atstāj lielā izmisumā kā mūzikas fanu un kolekcionāru. Vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka 90% no tā, ko klausos (un es tiešām klausos ļoti daudz), man ir ieteicis Pīls. Pēdējos 10 gadus — personīgi, kad viņu klausījos ikdienā (radio un on-line), pirms tam — netiešāk, kā pirmais dīdžejs, kas konstanti atļāvās spēlēt visdažādākos jaunos mūzikas žanrus un jaunās grupas, kuras varbūt arī neko vairāk par vienu izcilu 7" singlu vai labu debijas albumu neizdeva un kurām pārējā pasaule tā arī nekad nepievērsa uzmanību. Tā bija, sākot ar psihodēliju un avangardu 60. gados, ar klasiskajiem 70. gadu jaunajiem virzieniem — panku, jauno vilni, regeju, 80. gadu repu, hiphopu, hard core, grind core, grunge, 90. gadu tehno, drum’n’bass, lo-fi, beidzot ar pēdējo gadu jaunvirzieniem — sludgecore u. c., kuru nosaukumi vēl nemaz nav ne kristalizējušies, ne iegājuši plašsaziņas līdzekļu vārdnīcās.

Viņš bija mana vienīgā autoritāte mūzikā. Man tiešām tagad grūti iedomāties, kādā veidā es atklāšu un atlasīšu ievērības cienīgās jaunās un arī vecās, man līdz šim nezināmās grupas. Pīls vienmēr spēlēja arī kaut ko no aizvadītajiem gadiem un desmitgadēm. Piemēram, pateicoties viņam esmu atklājis regeja klasiku — Lī Periju (Lee Perry), Augustusu Pablo (Augustus Pablo), Kingu Tabiju (King Tubby), I Roy, pirms viņa nekad nebiju īsti ievērojis šos vārdus, jo vienkāršie dīdžeji apmierinās ar to, ka domā, ka regejs ir Bobs Mārlijs un viss. Līdzīgi var teikt arī par citiem žanriem un par daudzām jo daudzām grupām (piemēram, «Pulp», ko viņš uz «Peel Session» uzaicināja jau 1981. gadā, bet pārējai pasaulei vajadzēja vēl savus 15 gadus, lai īsti novērtētu šo grupu).

Iedomājies, tu gadiem trīs reizes nedēļā klausies trīs stundu garās Pīla pārraides un vienalga katrā raidījumā vismaz divas trešdaļas grupu nosaukumu dzirdi pirmo reizi! Ir, no kā izvēlēties, un vienmēr būs kas pilnīgi nezināms, bet ļoti labs.

Otrkārt, šī vēsts mani dzen izmisumā kā mūzikas darboni. Pirmais, ko izdarīju, es izteicu līdzjūtību visas pasaules jaunajām indie grupām. Katras jaunās pankgrupas sapnis kopš 1976. gada bija dzirdēt kaut vienu savu demo vai 7" ierakstu Pīla raidījumā. Bieži vien Pīls bija vienīgais cilvēks, kam grupa sūtīja savus ierakstus (un nereti arī vienīgais, kas teica, ka grupa ir izcila, un vienīgais no dīdžejiem to spēlēja gadiem; varat iedomāties, ko tas nozīmēja šai grupai un cilvēkiem, kam ir līdzīga gaume).

Līdz ar Pīla aiziešanu ir zudis pats galvenais etalons — tagad vairs nav tādas autoritātes, kuras spriedums bez diskusijām ir kā vērts. Nevaru iedomāties, ka kādā valsts raidstacijā varētu strādāt kāds dīdžejs, kurš atļautos spēlēt ne tik vien ekstremālus, bet pat faktiski aizliegtus žanrus, kādi bijuši (vai pat līdz šim ir) tie paši punk, rap, black metal, grind core vai acid house.

«Crimea», «I Am Kloot», «The Futureheads», «Maher Shalal Hash Baz», «People Like Us», «Degrassi», Kimija Dausone (Kimya Dawson), «Steveless», «Razorlight», «Cranebuilders», «TV On Radio», «Sunn 0)))», «The Black Keys», «Camera Obscura», «Of Arrowe Hill», «Electralane», Kass Makombs (Cass McCombs) ir tikai daži pēdējo gadu jaunatklājumi, kuros mani ievadījis Pīls.

Manuprāt, Pīls bija vesela institūcija, struktūra (turklāt ne tikai mentāla), un, kad viņa vairs nav, es nevaru iedomāties nevienu citu, kas spētu saturēt un pat vienot dažādu žanru jauno mūziku. Tāpat ir skaidrs, ka nekad nebūs otra Pīla, tāpat kā nevar būt otru «Bītlu», «Sex Pistols» vai «N.S.R.D.»

Mūziķi un radio darbinieki par Džonu Pīlu

Deivids Gedžs («The Wedding Present», «Cinerama»): «Viņš paliks piemiņā ar milzīgo lielisko mākslinieku skaitu, kam viņš pievērsa mūzikas klausītāju uzmanību. Viņš nebija karjerists, un viņu neiespaidoja mārketinga kampaņas. Ja viņam patika ieraksti, viņš tos spēlēja radio. Tādējādi viņa programmās varēja dzirdēt mūziku, kas neskanēja nekur citur. Viņa aiziešana radījusi tukšumu britu kultūrā. Kopš septiņdesmito gadu beigām neesmu izlaidis gandrīz nevienu programmu. Ja biju aizceļojis, draugi man tās ierakstīja. Es biju tik pieradis dzirdēt viņa balsi, ka jūtos kā zaudējis ģimenes locekli. Zinu, ka līdzīgi jūtas daudz cilvēku. Džona šovi nebija parasti radioraidījumi. Šī ir neticami skumja diena.»

«BBC Radio 1» redaktors Endijs Parfits: «Cerību pilnas grupas no visas pasaules sūtīja Džonam savus demoierakstus, jo zināja, ka viņam tas rūp. Viņa nodošanās un kaislība uz jauno mūziku gadu gaitā kļuva tikai spēcīgāka.»

PJ Hārvija: «Nav iespējams vārdos izteikt šā zaudējuma lielumu. Es jūtos tā, it kā kopā ar Džonu būtu nomiris radio.»

Ozijs Osborns ir viens no daudzajiem māksliniekiem, kas uzskata, ka par savu karjeru viņam jāpateicas Pīlam: «Ja nebūtu Džona Pīla, «Black Sabbath» nekad netiktu spēlēts radio.»

Grafs Raiss («Super Furry Animals»): «Viņš bija sajūsmināts par visiem jaunajiem ierakstiem, ko saņēma. Viņš mums atskaņoja nepazīstamu death metal ierakstu.» Grupa «Super Furry Animals» nospēlēja koncertu Pīla raidījumam īsi, pirms viņš devās atvaļinājumā uz Peru.

Pīters Huks («New Order»): «Viņš palīdzēja mūsu karjerai sākties no nekā. Sākumā viņš bija mūsu vienīgais atbalstītājs. Toreiz tās bija ļoti saltas un vientulīgas dienas, un man ir šausmīga sajūta, ka bez viņa atkal būs daudz ļoti vientulīgu un saltu dienu.»

Informācijas avoti:
[s:2781]
[s:2782]
[s:2783]
[s:2784]
[s:2785]
[s:2786]