Sanatoriju «Tērvete» nolūkojis vietējais miljonārs

Rehabilitācijas centram «Tērvete», kas 1932. gadā celts kā tolaik modernākā sanatorija Latvijā, draud sabrukums vai arī privatizācija. Veselības ministrija ļauj noprast, ka iecerējusi atbrīvoties arī no citiem līdzīga rakstura objektiem; pacientu interešu skatījumā tas vērtējams visai kritiski.

Krāšņa parka ieskauto vareno Tērvetes sanatorijas ēku kā iespējamo vietu uzņēmējdarbībai noskatījis uzņēmuma «Lode» līdzīpašnieks miljonārs Edvīns Samulis. Viņš negrasoties mest dakterus un pacientus laukā, bet gluži otrādi — te plānots attīstīt esošo pakalpojumu klāstu, līdztekus veidojot arī pansionātu turīgu bērnu vecākiem, kā arī novecojušiem vientuļiem bagātniekiem. Iecere, lai arī jau pārrunāta Veselības ministrijā, konkrēta projekta aprises vēl nav guvusi.

E. Samulis «Neatkarīgajai» pastāstīja, ka viņam ieteikts kādu gadu vēl pagaidīt līdz veselības iestāžu reorganizācijas beigām, proti, tā dēvētā māsterplāna ieviešanai. Ministrija tikmēr oficiāli skaidro, ka līdz šim nav saņemts «konkrēts priekšlikums». Tomēr valsts sekretārs Uldis Līkops šaubās, vai ir pareizi pielietot «suņa uz siena kaudzes» politiku.

Valsts nespēj uzturēt rehabilitācijas centrus, tātad vienīgās cerības saistītas ar privāta kapitāla piesaisti — privatizācijas vai, piemēram, koncesijas veidā. Tad rehabilitācijas pakalpojumus valsts pirktu no privātajiem, taču nebūtu spiesta rūpēties par grūstošām sienām, cauriem jumtiem un ik ziemu aizsalstošu kanalizāciju.

U. Līkops gan piekrīt, ka šo saulaino ainu aptumšo līdzšinējā pieredze, kas ne vienmēr bijusi pozitīva. Jaunķemeru kūrorta un rehabilitācijas centrs ir privāts kopš 1993. gada un savu pamatnodarbošanos nav mainījis. Gluži pretēja aina ir gadījumā ar Baldones sanatoriju. Padomju laikā tur veikts vairāk nekā tūkstoš procedūru dienā. Pēc neatkarības atgūšanas sanatorija atdota pašvaldībai, tad par latu to iegādājās kāda vietējā uzņēmēja, vēlāk īpašums nonāca vāciešu rokās, bet tagad tas piederot kādam ķīnietim. No kādreiz visā valstī slavenajām dūņu vannām pāri palikušas tikai atmiņas un drupas.

Iestāžu vadītāji pašlaik ir sadalījušies divās nometnēs — vieni turpina cerēt uz valsti, otri uz godīgiem investoriem. Rehabilitācijas centra «Krimulda» vadītāja Dace Vanaga skaidro, ka privatizācijas iemesls bijis valsts nespēja garantēt izdzīvošanu. Tagad situācija uzlabojusies. Ietekmējoties no pozitīvajiem piemēriem, arī «Tērvetes» direktors Miķelis Gediņš meklēja un, iespējams, būs atradis savas līdzšinējās nodarbes glābēju turīga uzņēmēja personā.

Skeptiskāk noskaņots ir Nacionālā rehabilitācijas centra «Vaivari» direktors Aivars Vētra. Viņš spriež, ka privātas rehabilitācijas iestādes jebkurā brīdī var pārtaisīt par tūrisma objektiem ar burbuļvannām, spēļu galdiem, citām tamlīdzīgām nemedicīniskām izpriecām, savukārt valsts to nekādi nevar aizliegt. Veselības ministrija par primāro uzdevumu norāda paša pakalpojuma, nevis ēku saglabāšanu. Valsts sekretārs U. Līkops deklarē, ka rehabilitācijai tās līdzšinējā izpratnē jāmainās. Pašlaik «Tērvetē» tiek lietoti trīsdesmitajos gados ražoti elektrības slēdži — tā pašreizējo nabadzību ilustrē ierēdnis, pieļaujot, ka sanatorijas ēku varētu pārdot izsolē, bet rehabilitācijas pakalpojumus pārcelt uz tuvējo slimnīcu.

Tērvetē «Neatkarīgā» pārliecinājās, ka rehabilitācijas centra klientiem šīs vannas, masāžas, ārstnieciskās vingrošanas un pat sarunas ar personālu ir vitāli svarīgas. Taču vairumam pacientu rocība liegtu pēcoperāciju, traumu vai hronisku kaišu atveseļošanās kūres apmaksāt pašiem. Par divām šeit pavadītām nedēļām jāmaksā 150 latu. Tomēr, pēc iestādes direktora skaidrotā, tas ir pārāk maz, lai strādātu ar peļņu. Ja privātuzņēmēji, pārņemot šo nozari, panāks cenu pieaugumu, segt rehabilitācijas izdevumus valsts varēs mazākam cilvēku skaitam.

Veselības ministrija informē, ka šogad rehabilitācijas pakalpojumi par 3 599 981 latu pirkti no visām astoņām Latvijā esošajām rehabilitācijas iestādēm. Pašlaik rindā uz valsts apmaksātiem pakalpojumiem jāgaida pat līdz diviem gadiem, un kopumā tos saņem tikai kādi 25 procenti no visiem slimniekiem, kam tas būtu vajadzīgs.