Lokomotīves, kas vedīs uz Briseli: Guntars Krasts

Nav noslēpums, ka «TB»/LNNK sadzīvo divi strāvojumi. Vienu pārstāv Juris Dobelis, Pēteris Tabūns, kas pazīstami kā nacionālie oratori. Otru — Guntars Krasts un Roberts Zīle, kuri cenšas partijas virzību pielāgot sava laika prasībām, orientējoties uz ES un liberālu ekonomiku. Uz Eiroparlamenta vēlēšanām kā galvenais vilcējs izvirzīts G. Krasts.

Viņš dzimis 1957. gadā Rīgā, precējies, trīs dēli.

Guntara Krasta politiskā darbība sākās jau 1989. gadā, kad viņš, strādājot Agrārās ekonomikas institūtā, darbojās tolaik puslegālajos un radikālajos laikrakstos «Nacionālā Neatkarība» un «Pilsonis», kur rakstīja par ekonomikas jautājumiem. (Vēlāk izrādījās, ka G. Krastam ir arī feļetonista pieredze.) 1991. gadā kopā ar Normundu Lakuču uzsācis uzņēmējdarbību. Vēlāk N. Lakuča vārds bieži minēts saistībā ar «Tēvzemes un Brīvības» politiski ekonomiskajām interesēm.

1994. gadā G. Krasts kandidējis Rīgas Domes vēlēšanās no «Tēvzemei un Brīvībai» saraksta un kļuvis par RD nekustamā īpašuma komisijas locekli. 1995. gadā ievēlēts 6. Saeimā, bet Andra Šķēles izveidotajā valdībā strādāja par ekonomikas ministru. Tas ir laiks, kad risinājās notikumi, kurus tagad dēvē par «Trīs miljonu lietu». 1997. gadā «Bankas Baltija» bankrota laikā «Latvenergo» un Lihtenšteinā reģistrētā ārzonas firma noslēdza līgumu, kura rezultātā bez pēdām pazuda trīs miljoni latu. No G. Krasta kā ekonomikas ministra arī tika prasīta atbildība, taču viņš attaisnojās ar prombūtni tad, kad darījums noticis.

1997. gadā skandālu izraisīja arī Ziedoņa Čevera iesniegtie kompromitējošie materiāli par G. Krastu, taču ģenerālprokuratūra nesaskatīja likuma pārkāpumus.

1997. gada augustā Saeima izteica uzticību G. Krasta sastādītajai valdībai. Dažas skaļākās lietas tajā laikā — kritika par «Latvenergo» padomes atlaišanu un tā privatizācijas atlikšana, paziņojums, ka «Latvijas kuģniecības» privatizācija neatbilst valsts interesēm, pieprasījums izvērtēt VID ģenerāldirektora Andreja Sončika darbību, aicinot sākt dienesta izmeklēšanu par VID darbu.

1998. gada 3. martā pie Rīgas Domes notika neatļauts krievu pensionāru mītiņš, kuru G. Krasts nosauca par Krievijas provokāciju. Par to izpelnījies asu toreizējā Krievijas premjerministra Viktora Černomirdina kritiku: «Ļoti žēl, ka Latvijai tāds premjers. Ar šādu premjeru viņi ne līdz tam vien nonāks.»

1998. gadā G. Krasts tika ievēlēts 7. Saeimā. Neraugoties uz to, ka Vilis Krištopans G. Krastu savulaik nosauca par «utu vanagu» un «nu, idiotu», G. Krasts Krištopana valdībā bija premjerministra biedrs Eiropas Savienības lietās.

2002. gadā G. Krastu Saeima deleģēja kā pārstāvja vietnieku darbam Eiropas Konventā, kas izstrādāja jaunā ES konstitucionālā līguma projektu.

2002. gadā G. Krasts atkal kļuva par Saeimas deputātu. Kad Latvijas valdībai bija jāizvēlas kandidāts Eiropas Komisijas komisāra amatam, G. Krasts bija viens no visbiežāk pieminētajiem politiķiem.

J. Dobelim zaudējot deputāta pilnvaras, Saeima G. Krastu iecēla par Eiroparlamenta novērotāju, kur viņš sadarbojās ar Eiropas Nāciju vienotības politisko grupu.