Juris Poga: «Jāievieš pasūtītāju melnais saraksts»

Kas tagad ļauts arhitektiem un vai kāds viņus «diriģē», vaicājām Latvijas Arhitektu savienības priekšsēdētājam Jurim Pogam.

— Vai arhitekts ir ļoti atkarīgs no pasūtītāja?

— Man ienāca prātā doma, ka būtu jāievieš pasūtītāju melnais saraksts — tur atrastos tie, kam likumi un noteikumi ir tāli, tāli. Jo kas ir arhitekts? Viņš uzklausa pasūtītāja vēlmi un mēģina to adaptēt pieļaujamo nosacījumu robežās. Bet pasūtītājs uzskata, ka viņš ir kungs un pavēlnieks un pasūta mūziku.

— Tātad arhitekts, izdabājot naudas devējam, nevar aizbildināties, ka nezina noteikumus?

— Viņam nav tādu tiesību. Arhitekts ar savu parakstu apliecina, ka projekts atbilst visiem noteikumiem.

— Kā var rasties situācija, ka vēstures pieminekļos pašvaldības institūcija pārbūvi saskaņo, bet Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija pasaka — nedrīkst?

— Tas ir slikti. Slikti. Lai to novērstu, ir radīts kompromiss — Rīgas vēsturiskā centra [saglabāšanas un attīstības plāna izstrādes vadības] padome.

— Bet kā šis duālisms radies?

— Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija darbojas pēc likuma par pieminekļiem, pašvaldības struktūrām ir savi noteikumi.

— Bet uz projekta taču salasāms konkrēta arhitekta uzvārds, kurš projektēja un pieļāva to pašu jumta pacelšanu vēsturiskai ēkai! Viņš acīmredzami pārkāpis noteikumus.

— Jā. Šos gadījumus izskatām Arhitektu savienības ētikas komisijā un sertifikācijas komisijā, kas izvērtē arhitekta vainu. Taču te pastāv jautājums par mūsu pašu Arhitektu savienību. Esam sabiedriska organizācija un šajā statusā nespējam risināt visus jautājumus. Tāpēc jau kuro gadu strādājam pie arhitektu prakses likuma, lai jautājumus izskatītu pavisam citā līmenī.

— Tagad, pastiprinātas celtniecības apstākļos, arhitekts kļuvis par prestižāku profesiju?

— Arhitektam tagad nevajadzētu sūdzēties. Celtniecības apjomi ir būtiski pieauguši, var teikt, katastrofālos apjomos. Objektu apjomi arī palielinās.

— Tādā gadījumā pretdarbība augstceltnēm ir uzskatāma par pagātnes palieku?

— Augstceltnes ir izņēmums, jo Rīga ir piecu sešu stāvu pilsēta. Lai uzceltu augstceltni, jābūt ne tikai naudiskai, bet arī sabiedriski emocionālai enerģijas koncentrēšanai. Tas, ka tiek būvēts «Saules akmens», kas acīmredzot nebūs vienīgais debesskrāpis un varbūt pat ne vislielākais, tikai apliecina šā laika potences. Ar to jārēķinās.

— «Saules akmens» arī apvīts skandāliem. Kurš — arhitekts, pasūtītājs — atbildīgs par it kā pārsniegto stāvu skaitu un ēkas novietojumu it kā nevietā?

— Varam sūkstīties arī par to, ka pilsētā jābrauc ar 50 kilometriem stundā. Apbūves noteikumi ir tādi paši noteikumi. Un kāpēc lai cilvēkiem, kas pieraduši neievērot tos 50 kilometrus stundā, citi skaitļi citā jomā jāievēro? Diemžēl tā ir sabiedrības kultūra kopumā.

— Sabiedrība pēdējās dienās aktīvi apspriež arhitektu Lejnieku: vieni kategoriski aizstāv, citi uzskata — tādus tikai aiz restēm.

— Viena lieta visus arhitektus ļoti aizskāra — tikai tiesa pateiks, vai viņš ir vainīgs vai nav. Pašreiz viņa vaina nav pierādīta. Katru dienu avīzēs kriminālajā hronikā visādus ļaundarus apraksta, bet viņi paliek anonīmi. Tāpēc tagad notiekošais man atgādina mērķtiecīgu akciju, un šis gadījums sāk izskatīties šaubīgs. Saskatu zināmu līdzību ar 90. gadiem, kad cieta pilsētas galvenais arhitekts Gunārs Asaris. Viņu vulgāri piekāva uz ielas. Tagad rīkojas slīpētāk.

— Šis gadījums aizskāra jūs personīgi, jo jūsu kolēģis tiek turēts aizdomās korupcijā?

— Bez šaubām. Tas ir graujošs trieciens reputācijai kopumā. Un… un… nemaz negribas ticēt.

— Kāda ir arhitektu reputācija sabiedrības acīs? Ir dzirdēts: jo vairāk samaksāsi arhitektam, jo vieglāk izbīdīsi projektu.

— Te jau parādās mūsu sabiedrības nesapratne, ko arhitekts dara: vai taisa būvatļaujas vai objektu, kas aizpilda sabiedrisko telpu. Diemžēl… es nupat nāku no Saeimas… izpratnes par to nav. Pašreiz tiek runāts, ka arhitektam nav vajadzīgs prakses sertifikāts, ka viņš uzreiz var strādāt ar pilnām tiesībām, parakstīt būvprojektus — pietiek tikai ar diplomu.

— Kāda nozīme ir sertifikātam?

— Ka mūsu prasības atbilst starptautiskās arhitektu prakses standartiem. Kad arhitekts pabeidz augstskolu, viņam nepieciešama prakse reālā darbā, kur apgūt visus arhitektu pakalpojumu posmus, sākot no skiču zīmēšanas līdz objekta nodošanai ekspluatācijā. Tikai tad arhitekts iegūst patstāvīgas prakses tiesības.

— Latvijā ir pietiekami arhitektu?

— Gandrīz vai top secret informācija. Manā izpratnē — ļoti nepietiek. Un no tā cieš arī kvalitāte.

— Jūsu kolēģu vidū ir daudz gadījumu, kad arhitekts netiek galā ar pasūtītāju un atsakās no projekta?

— (Izteiksmīgs žests uz sevi.) Man ir daudz tādu lietu. Kad redzu, ka pasūtītājs neklausa un esmu sasniedzis to robežu, kurai nevaru pārkāpt, mēs šķiramies. Man svarīgāka ir reputācija.

— Vai būtu daudz uzvārdu, kurus jūs gribētu ierakstīt arhitektu melnajā grāmatā?

— Esmu pozitīvists — drīzāk gribētu atsaukties uz tiem kolēģiem, kurus ierakstītu baltajā sarakstā. Neesmu soģis, kas var profesionālu cunftes biedru noniecināt.

— Ikdienā jūs esat konkurenti?

— Nedomāju gan. Konkurenti mēs esam sportiskā ziņā — kurš pārsteigs ar labāku projektu. Kas gan arhitektam var būt labāks kā gandarījums par labu darbu, kas patīk sabiedrībai.

— Kuram jāsagatavo sabiedriskā doma kārtējam projektam?

— Arhitekta pienākums ir kontaktēties ar sabiedrību. Arhitektiem piemīt tāds trūkums, ka viņi uzskata — uzzīmēs rasējumu, un pietiks.

— Vai kontakti izdodas?

— Domāju, ka lielākā daļa konfliktu ir šīs pozīcijas trūkuma dēļ. Bez šaubām, cilvēku primārā reakcija uz izmaiņām ierastajā vidē ir negatīva. Bet viņi tiesīgi saņemt informāciju un pamatojumu, ko viņi zaudēs, ko iegūs.

— Kā varētu definēt to stilu, kas šobrīd dominē Rīgas arhitektūrā?

— Sabiedrības pieprasījums vairāk ir — nosauksim to par retro stilu.

— Kas tas tāds?

— Tas ir kaut kas pēc vecas labas arhitektūras — lai ir tornīši, lai lodziņi krustu šķērsu izrūtoti, lai kolonniņas un visādi citādi tamborējumi. Bet mēs dzīvojam 2004. gadā. Šodien ir pavisam cita būvniecības tehnoloģija, citi materiāli, līdz ar to parādās jaunie stili: high tech jeb augstās tehnoloģijas, Latvijā pilnīgi svešā ekoloģiskā arhitektūra, minimālisms.

— Kas no jaunāko laiku apbūves Rīgā var pretendēt arī uz pasaules līmeņa arhitektūru?

— Esmu redzējis objektus, kas tikuši atzīti Eiropas līmenī. Varu pilnīgi droši pateikt, ka Zaigas Gailes objekti, kas nupat izpelnījās arhitektu gada skates nopelnus, ir stipri labāki. Bez šaubām, arhitektam kā radošam cilvēkam var būt veiksmes un neveiksmes. Ir arhitekti, kuriem vairāk veicas, un ir, kam ne tik ļoti.