Mūžīgas vērtības

Pēc vēlēšanām valstī aktuāli laicīgie jautājumi. Tiek kombinēta varas koalīcija un dalīti ministru portfeļi. Caurkritušie Saeimas deputāti steidz sarūpēt sev materiālu pabalstu pēc savu pilnvaru nolikšanas. Tāda, lūk, politiskā rutīna, ko dažādo sīki skandāli un sīkas riebeklības. Apinis atzīstas, kādā saistībā bijis ar “skrejlapu” drukāšanu. Repše neatzīstas, kādās bombongās noēdīs viņam saziedoto naudiņu. Šķēlem pārmet antisemītisma “kārti”. Šleseram pārmet geja pagātni. Abi valstsvīri neglītos apvainojumus noliedz… Tālab jo īpaši slavējami šajā politiskajiem stresiem pārbagātajā rudenī izskanēja vēsts, ka 25 Latvijas prominences vienojušās cēlam mērķim, proti, pieminekļa celtniecībai. Paredzēts, ka 12 metrus augsts monuments iemūžinās Latvijas politikas izcilnieka, varoņa un mocekļa Konstantīna Čakstes piemiņu. Kā nekā šis vīrs dzimtenei tik traģiskajā Otrā pasaules kara laikā saglabāja uzticību sava tēva — brīvvalsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes — idejām un, izveidojot Latvijas Centrālo padomi, darbos iestājās par Latvijas Republikas atjaunošanu. Viņam vienlīdz nepieņemama bija gan komunistiskā, gan nacistiskā okupācija, latviešu kā karakalpu nogalēšana gan sarkanarmiešu, gan arī leģionāru mundieros. Konstantīns Čakste paliek kā pārlaicīgs pierādījums, ka pat lielvaru agresijas nestundā iespējams saglabāt taisnu latviešu patriota mugurkaulu un eiropeiska demokrāta pasaules redzējumu. Pārskatot pieminekļa celšanas iniciatoru sarakstu, top acīmredzams, ka mūžīgas vērtības un Čakstes vārds izrādījies kopsaucējs visu valsts nozīmīgāko ekonomisko grupējumu pārstāvjiem. Kungi antagonisti, kuri raduši dalīt ietekmes jomas un sponsorēt naidīgas partijas, šoreiz vienojušies cēlam mērķim, lai katrs tērētu Ls 10 000 demokrātiskas valsts pamatvērtību un savas pilsoniskās stājas propagandai. Ciniķis gan teiks, ka šī it kā tautai nozagtā vai privatizācijā noblēdītā naudiņa drīzāk tiks ieguldīta ziedotāju pašreklāmā, ne politiķa ideālista godināšanai bronzā un granītā. Taču nopēlums un sašutums šoreiz ir nevietā. Nauda netiek “izgāzta” kundziņu safari medībām, limuzīniem vai kurtizānēm, bet iztērēta svētīgam projektam. Galu galā, vai mazums pasaules dievnamu pamatos uz laiku laikiem likti baisu grēcinieku ziedojumi? Zinot pieminekļa cēlāju vērienu un uzņēmību, nav šaubu, ka pasludinātā iecere plānotajā termiņā (2003. 13. VIII) pārtaps reālā monumentā. Šie vīri nav kaut kādi otrā nolējuma “zemsavieši” vai “māmuļnieki”, kuru varēšana beidzās ar ziedojumu diedelēšanu un finiera Ulmaņa izstādīšanu parkā. Vien projektu kopumā nepieņemamu, vismaz diskutablu dara tā cēlāju untums pieminekli redzēt Brīvības un Elizabetes ielu stūrī. Kā teica idejas atbalstītājs viedais advokāts Grūtupa kungs, — “otrā prestižākajā vietā pēc Brīvības pieminekļa”. Ja iecere materializēsies, Čakste sabiedrības daļas uztverē nenovēršami konfrontēsies ar “ļeņinekli”, kurš šajā krustojumā ilgus gadus rādīja ceļu Padlatvijai. Vai demokrāts jāpiemin vietā, kur saglabājas tirāna aura? Vai nepieciešams varītēm pretnostatīt vienu sava laika ideju un skulptūru (patīk vai ne, bet mākslas darbu) cita laika idejai un citai jau topošai skulptūrai? Vai prognozējamais ideju cīniņš nepārvērtīsies voluntārā tēlu gabarītu un pozu salīdzinājumā? Visbeidzot — vieta patiesi prestiža, pat simboliska. Šeit varētu dižoties monuments nacionālajam varonim vai nacionālajai idejai. Bet pārspīlējums bieži dzemdina melīgumu un nokauj patiesību. Konstantīns Čakste nav nacionālais varonis vispārpieņemtajā tradicionālajā nozīmē. Par viņa devumu tēvijai un likteni zina šaurs izglītotu cilvēku loks. Čakste dēls nebija ne Latvijas valsts dibinātājs, ne atjaunotājs, ne arī visas tautas līderis vai kulta figūra, bet godavīrs, kurš laikmeta griežos saglabāja uzticību demokrātiskas Latvijas valsts idejai. Viņš nenoliedzami pelnījis pieminekli. Tikai ne pretenciozā vietā slietu pompozu monstru vai modernās mākslas šedevru. Drīzāk jau kamerstilā veidotu un traģiskāku pieminekli — tādu, kāda būtībā bijusi šī noklusētā un daudziem tautiešiem nezināmā varoņa dzīve.