Par ko balsot kristietim?

Tomēr, kā zināms, laiks dara savu, un jaunības maksimālisms arvien vairāk aprada ar dzīves reālijām — gan ar to, ka kristietis var būt noderīgs sabiedrībai visdažādākajās profesijās, t. sk., arī atšķirīgās politiskajās partijās, gan ar to, ka skaists kristīgs nosaukums var kalpot arī tikai un vienīgi viena indivīda pašlabumam. Jau pietiekami daudz ir rakstīts, runāts un sludināts par to, ka kristietim ir vērts, pat ieteicams iesaistīties sabiedriskā un politiskā darbībā. Ne vien, lai pildītu kristietības sludinātos uzvedības un domāšanas standartus ārpus draudzes mūriem, bet arī, lai realizētu pats savu aicinājumu un būtu gandarīts par Dieva dotā konkrētā dzīves aicinājuma un talanta īstenojumu. Neaizmirsīsim, lai arī Jēzus Kristus dzīves misija nebija politiska, tomēr pie krusta viņš mira politiska lēmuma dēļ. Turklāt šo politisko lēmumu “noorganizēja” reliģiskie līderi. Uz šādu pārdomu fona man šķiet aktuāli rast atbildi un mudināt uz pārdomām arī citus, proti, par ko gan balsot kristietim Latvijas Republikā 2002. gada 5. oktobrī? Vai tiešām atdot balsi par Baznīcu virsganu pēkšņi atbalstīto konkrēto politisko spēku? Jā, varbūt. Tomēr man nav atbildes, kāpēc Baznīcas atbalsts netika sniegts jau 1993. gadā? Vai tiešām pēkšņi no Amerikas atbraukuša mācītāja, kura vizītkartē varu lasīt “Eriks’ Boxing & Fitness”™, pretenzija sadarbībā ar Norvēģijas Tautskolas absolventa ambīcijām atbilst Trešās Atmodas cerībām un ilgām. Vai tas nav māns un netaktiska jūtu izmantošana? Un kā man reaģēt uz Rīgas Domā “iesvētīto” Jauno laiku? Vai varbūt pieļauju kļūdu un patiesībā šīs partijas nosaukums ir Jaunais laikmets, kas piedāvā jaunu uz dažādām mācībām balstītu reliģiju ar jaunu virspriesteri? Vai tiešām, lai saņemtu svētību, ir pietiekami ar daudzām skaistām runām? Vai tikšanās ar okupācijas režīma slepeno dienestu bijušajiem darbiniekiem, kas lepni par savu pagātni, nekavē Dieva svētības došanu? “Vadoņa” šķirtās laulības pat neminot. Negribētos piekrist politologa Jāņa Ikstena portālā Politika.lv paustajam, “ka kristīgās reliģijas idejas Latvijā nav pietiekami populāras, lai to daudzināšana ļautu iekļūt Saeimā”. Gan sabiedriskās domas aptaujas, gan draudžu aktīvais darbs arvien vēl rāda Baznīcas kā aktīvas un daudziem nepieciešamas institūcijas darbu. Tomēr, salīdzinot ar iepriekšējo gadu vēlēšanām, mums ir redzama jauna iezīme. Ir pagājis tas laiks, kad ar Dieva vārda piesaukšanu, publisku svētības saņemšanu vai vienkārši pasludinot sevi par “glābēju”, būtu iespējams saņemt vispārēju tautas atbalstu un uzticības balsojumu. Un tā vien gribas teikt, ka varbūt beidzot esam nonākuši pie tā sliekšņa, kad varam sacīt, ka tautas balss ir arī Dieva balss. Tāpēc man šķiet, ka kristietis droši zinās, par ko balsot, jo “Tad dodiet ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam, kas Dievam pieder” (Mk.12,17).