Pētnieks: 100 kg smags sams nav mīts

Nesen sociālo vietni «Facebook» aplidoja lietotājas Sigitas ziņa par ievērojamo lomu, kas gūts ar spiningu. Līdz 1. maijam ir aizliegta spiningošana no laivas, taču spiningošana no krasta ir atļauta arī šobrīd.

Sams ir otra lielākā saldūdens zivs Eiropā un pati lielākā Latvijā - sams pie mums dzīvo jūras piekrastes upēs, galvenokārt Daugavā. Eiropā par samu lielāka mēdz būt tikai beluga. Sama raksturīgais izskats ir nedaudz biedējošs, kā radījumam no dinozauru laikiem. Liela, plakana galva, uz augšu vērsta plata mute un garas ūsas. Samam nav izteiktu zvīņu – tā zaļganbrūnā āda ir gluma. Iespējams tāpēc ar samu saistītas baisas leģendas par uzbrukumiem cilvēkiem. To, cik liels izaug sams, nosaka vide, skaidro biologs. Tomēr sams nav ekoloģiski tik prasīgs kā forele vai lasis. Zivij, kas zemeslodi apdzīvoja jau silūra periodā pirms vairākiem simtiem miljonu gadu, patīk silts klimats, tāpēc uz ziemeļiem samu skaits samazinās, piemēram, Igaunijā populācija ir neliela. Vislielākie sami ir Spānijā, Itālijā, Krievijā – noķerti Volgā, Dņeprā, Donavā. «Tāpat kā citas kaulu zivis, kāds ir arī sams, tā ir ļoti, ļoti vecāka par cilvēku,» saka Birzaks. Latvijā rekordliels sams tika noķerts 2010. gadā – 2,42 metrus garš, 87 kg smags.

Plēsējs, kas «kūst mutē»

Lielākā daļa samu, kas dzīvo Latvijas upēs, ir nepilnu metru gari un sver kādus 8-10 kg. Dzīvo apmēram 10 gadus. Tomēr zivs var izaugt līdz pat 3 metriem un svērt 150 kg. Pirmās rakstiskās liecības par milzu samiem parādījās 19. gs. Reiz Latvijā esot noķerts 3 metrus garš, 250 kg smags sams. 1856. gadā Krievijā noķerts 5 metrus un 400 kg smags sams. Sams ir plēsējs, skaidro Birzaks. Tas barojas ar zivīm, gliemjiem, vēžiem, tārpiem un kukaiņiem. Lielie mēdz medīt putnus, nav izslēgts, ka pīles, žurkas un vardes. Sams mēdz uzbrukt un apēst mazākus savas sugas eksemplārus.

«Kanibālisms starp plēsīgajām zivīm nav nekas neparasts,»

saka zinātnieks. Zivs dzīves ilgumu var rēķināt pēc formulas apmēram gads uz kilogramu. Lielākie eksemplāri var nodzīvot cilvēka mūža garumu. Ēšanai ir piemērota tikai jaunu samu gaļa. Tā ir maiga, sulīga un tik garda, ka «mutē kūst». Ja zivs ir milzīga, tā ir trekna un grūti sagremojama.

Vajadzīga apsvilināta vārna

Padomju laikos Koknesē un Pļaviņās baumoja ka Daugavā pazūd cilvēki. Tiem uzbrūkot sami. Vecāki bērniem neļāva vieniem peldēties Daugavā, kur varēja uzbrukt milzu zivs. Birzaks šos stāstus dēvē par pasakām, nenoliedzot, ka par sama plēsīgo dabu runāts vienmēr. «19. gs. beigās krievu pētnieks vārdā Sokunovs uzrakstīja grāmatu par tautsaimniecību Daugavā. Sadaļā par zivīm bija paragrāfs par samu, kur tika minēts, ka sams pie Krāslavas ķēris un vilcis upē meitas. Poļu avīzēs rakstīja, ka

sama kuņģī atrastas 2. pasaules kara vācu oficiera uniformas atliekas.

Visticamāk, tas viss ir izfantazēts. Sama mute nav tik liela, lai apēstu cilvēku. Arī zobi ir sīki.

Sams var izrādīt agresivitāti, ja makšķernieks to velk krastā.

Var piepeldēt tuvāk, sargājot teritoriju, bet ne vairāk.» Pētnieks apšauba, vai sams var apēst mazu, peldošu sunīti, kas nav daudz lielāks par žurku, sakot, ka mazie suņi nemaz tik mazi nav. «Vecās grāmatās rakstīts, ka vislabākā ēsma sama ķeršanai esot ugunskurā apsvilināta vārna,» smejas biologs.