Resnu vēderu, īsām kājām, smird, bet … skaists! Līgatnes dabas takās jenotsuņa diena

Čāpo savā nodabā

Līgatnes takās dzīvo trīs jenotsuņi – brāļi Jēcis, Pēcis un Pūks. Trīs mēnešu vecumā tos atveda no Burtnieku puses, kur mazuļus atrada izpostītas alas tuvumā.

Latvijā daži jenotsuņi no Krievijas ieklīda 1943. gadā, bet 1948. gadā 35 jenotiem līdzīgos suņus ieveda no Āzijas ar mērķi pavairot kā kažokzvēru sugu. Šobrīd pie mums mīt teju 40 000 šīs sugas īpatņu. «Miermīlīgas, ārkārtīgi interesantas būtnes,» iesāk Vītola. «Jenotsuņi nav agresīvi, rāmi čāpo savā nodabā, ēd vardes, peles, zivis, kas, upei pārplūstot, nokļuvušas pļavā. Nu jā… reizēm kādu putna oliņu no ligzdas nočiepj vai putnēnu apēd.» Lāsumainie dzīvnieki ar kuplo spalvu mīt mitros mežos. Tie dzīves laikā veido monogāmus pārus. Vītola atzīst, ka pretrunīgās attieksmes dēļ jenotsuņu dzīves cikls pie mums tā īsti nav pētīts. Jenotsuņi ir bailīgi – briesmu gadījumā tie neuzbrūk, bet gan noguļas zemē un izliekas par beigtiem, izdalot tipisku smaku. Toties zvēriņš esot tīrīgs. «Jenotsuņi tualetes vajadzībās iet uz vienu īpašu vietu, ne visu apkārtni.» Interesanti, ka jenotsuņi paši alas neveido, bet dzīvo citu zvēru pamestās migās. Tuvojoties ziemai, jenotsuņi uzbarojas, kļūstot par «resniem tuntulīšiem ar īsām kājiņām».

«Nu kur viņš tāds resnulis īsām kājelēm aizbēgs? Ek, nu kādi tur zobi… sīciņi. Krīt zemē un izliekas par beigtu,»

smejas populārā zvērkope. Pie mums lāsumainos suņus nemīl, apsaukā par «invazīvo sugu», jo tie apēd medījamo putnu olas un šad tad kādu cālēnu. «Katrā dzīvniekā var atrast kaut ko labu un sliktu. Jenotsuns jau nav vainīgs, ka viņu atveda uz Latviju.»

Jenotsuņu svētki - brīvdiena

Toties Japānā, Ķīnā un Usūrijā pret šiem dzīvniekiem izturas ar cieņu. Izrādās, ka Japānā jenotsuns ir folkloras tēls – nebēdnīgs un labsirdīgs. To dēvē par «tanuki». Ir pat īpaši jenotsuņu svētki. Turklāt Japānā ir viena pilsēta, kurā «tanuki diena» ir brīvdiena. Vītola stāsta, ka

jenotsuņi savā būtībā esot suņi.

Pat to nosaukums esot radies no vārdu salikuma «jenotam līdzīgs suns». Viņa nebrīnās, ka Slīteres nacionālā parka zoologam Vilnim Skujam reiz izdevās pieradināt noklīdušu jenotsuņa mazuli. Dabas pētnieks stāstīja, ka jenotsuns uzvedies gluži kā suns – ļāvis sevi glaudīt, gājis nopakaļ saimniekam pa mežu, tikai bijis ļoti bailīgs un negribējis socializēties ar citiem cilvēkiem.

Reiz, kad filmēšanas grupa pārbiedēja dzīvnieku, pārlieku pietuvinot tā purniņam kameru, jenotsuns metās mežā un vairs neatgriezās.

Skuja toreiz prātoja, ka, visticamāk, jenotsuns gaidīja, ka draugs viņu sameklēs, jo nesaprata taču, ka cilvēks nespēj otru atrast, ejot pa pēdām pēc smakas. «Jenotsuņiem ir ciešas ģimeniskās saites, tie viens otram ļoti pieķeras, dzīvo ģimenēs,» skaidro Vītola. Jenotsuņu dzīves ilgums ir 10-14 gadi. «Cilvēki reizēm saka «jenots». Pie mums jenoti nedzīvo – tie ir Amerikā. Mums ir savi jenotsuņi!»