Tas parazītu pasaulē ir ļoti izplatīts,» viņš saka.
Pēdējos gados īpaši daudz cilvēki ar ērču encefalītu un Laimas slimību saslimuši tieši rudeņos. Ērču pētnieks to saista ar faktu, ka rudenī cilvēki biežāk dodas mežā sēņot un ogot.
Pēdējo gadu laikā klimatisko pārmaiņu rezultātā arvien palielinās arī ērču aktivitātes sezonas ilgums: ziemām kļūstot īsākām un mērenākām, ērces mostas agrāk un ir aktīvas ilgāk rudenī. «Minimālā temperatūra, kad viņas sāk kustēties un aktivizēties, ir +4 - +5 grādi. Taču pavasarī ir viena īpatnība: ja gaisa temperatūra jau sasniegusi +4 grādus un ir saulīte, tad jāņem vērā, ka augsne uzsilst spēcīgāk, tās temperatūra ir krietni augstāka, tāpēc ērces kļūst aktīvas, kad vēl šķietami ir pārāk auksts,» saka Spuņģis. Ērces vēlā rudenī un agrā pavasarī gaisa temperatūras ietekmē mēdz būt lēnīgas, taču cilvēkiem un dzīvniekiem ir tikpat bīstamas kā vasaras mēnešos. «Pie zemas gaisa temperatūras ērces, protams, ir lēnīgas. Taču, kad viņas nonāk uz upura ādas, tad ātri sasilst un kļūst pavisam aktīvas. Cilvēku un dzīvnieku āda taču ir silta,» viņš skaidro.
Saskaņā ar Slimību profilakses un kontroles centra gadiem pagājušajā gadā ar ērču encefalītu saslima 230 cilvēki. Pagājušajā gadā pēc ilgāka laika saslimstība ar ērču encefalītu atkal kāpusi, palielinoties par aptuveni 30%. Šogad, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, par augsta riska teritoriju atzīts arī Gulbenes novads, kur saslimstība ar ērču encefalītu sasniegusi 32 gadījumus uz 100 000 iedzīvotāju.