Jūs izplēš, izrauj no ierastās vides, atdala no ģimenes,
izņem no komforta zonas un iemet stikla voljērā, kur nedzirdat apkārtējo balsis, kur sveši kakti, cita pārtika, gulta un sveši cilvēki, kur neviens ar jums nerotaļājas, neuzklausa un nespēlējas sev ierastā veidā! Viņš nezina, kā ir savādāk, kā ir lāceni izmīlēt un kā ir būt citur. Sūdīgi, ne, kad iedomājies sevi viņa vietā!?»
Ritenieks arī skaidro, ka Bargais nav ēdis zoodārza pārtiku - suņu barību un pīles -, jo bija pieradis ēst burkānus, gārsu, maizi, dažreiz zivis. Kārums lācim bijis medus un «omes ierūgušās zaptes». «Pie mums Ragaciemā Bargajam bija kopts kažoks, veselīgs izskats, zāles nebija nepieciešamas visus šos gadus. Arī psiholoģiskās problēmas nebija novērotas,» skaidro lāča bijušais saimnieks.
Viņš uzsver, ka pašu dzīve vazājusi pa zemi un iemācījusi nebūt ļaunatminīgam, bet cer, ka «šiem «labdariem», sākot ar Ragaciema varoņiem un Zoo «profesionāļiem», Dievs par šo rezultātu ierādīs vietu».
«Paldies tev, Bargais! Savā sporta karjerā ar tavu pavasarī mesto spalvu es pinu mazas lellītes, kuras ņēmu līdzi sacensībās, kas deva man spēku, drosmi un mentālu līdzsvaru dodoties ringā!»
Latvijas Televīzijas raidījums «4.studija» iepriekš vēstīja, ka lācis zoodārzā īsti labi nejutās un šopavasar tam kļuvis tik slikti, ka tas neesot ēdis un neesot gājis laukā no savas migas. Lai arī zoodārza darbinieki mēģinājuši situāciju vērst uz labo pusi, šie mēģinājumi nevainagojās panākumiem un lāci nācies iemidzināt.
Lācis Bargais deviņdesmitajos gados piedzima cirkā, kam viņš nebija vajadzīgs, un no nāves lācēnu paglāba Aivars Ritenieks, kurš arī uzņēmās rūpes par dzīvnieku.