Suņu pajūgā – pa Latviju jeb 11 sporta suņu dzīve

Tepat, Latvijā ir ne tik vien ir suņu pajūgi, bet tie pat piedalās starptautiskās sacensībās un ieņem godalgotas vietas.

0gres novada Madlienas pagasta Forsteros mitinās Eduarda Grobiņa 11 sporta suņi – Rokomaka, Grieta, Soko, Minna un citi. Un viņu saimnieks var palepoties ar 2015.gada Baltijas čempionu medaļu, kas iegūta par sasniegumiem četru suņu pajūgu sacensībās bezsniega apstākļos. Eduards ar saviem mīluļiem bijis arī Eiropas čempions, rēķinot pēc sacensībās iegūto punktu kopsummas gadā. Bet pasaules mērogā augstākais sasniegums – bronzas medaļa. Ir bijuši gadījumi, kad līdz trešajai vietai pasaulē pietrūcis vien nieka 8 sekunžu divu dienu snieguma kopvērtējumā.

Katram savs vaļasprieks. Eduardam tas ir sporta suņu audzēšana, trenēšana un piedalīšanās sacensībās. Kādu laiku vizināšanos suņu pajūgos viņš piedāvājis arī kā izklaidi publikai par maksu. Pašlaik no tā atteicies, jo vietējo iedzīvotāju maksātspēja nesedz šādas izklaides izdevumus, kā arī pēdējos gados bijis tik maz sniega, ka nekāda lielā traukšanās suņu pajūgos nemaz nav iespējama. Tiesa, tūrisma firmas vēl mēdz šo prieku piedāvāt ārzemju tūristiem, kuri ir gatavi maksāt 60 eiro par četrarpus kilometrus garu izbraucienu suņu pajūgā divatā, izbaudot traukšanos tikpat ātri kā automobilī un ātrāk nekā ar zirgu vai tradicionālo haskiju pajūgu.

Jā, izrādās, ka, kā apgalvo Grobiņš,

sporta suņi skrien pat ar ātrumu 50 un vairāk kilometri stundā.

Vidējais ātrums esot 40 kilometri stundā. Turklāt šādā ātrumā tie traucas, velkot kamanas. Slaveno sniega suņu haskiju vidējais ātrums esot tikai 15 kilometri stundā. Maksimums, ko haskiji spējot attīstīt, ir 40 kilometri stundā. Taču haskiji ir darba suņi, bet Edaurds Gruziņš audzē sporta suņus, kuri tiek speciāli selekcionēti un apmācīti tieši ātrai skriešanai.

Sporta suņi nedzīvo Ziemeļos. Viņi dzīvo jebkuros platuma grādos un ar savu ātrumu un pajūga vilkšanas prasmi priecē cilvēkus. Viņos nav ne mazākās agresijas. Suns gan var uzriet uz svešinieku, taču pieies klāt, apsveicināsies un tūlīt arī aizmirsīs par cilvēka klātbūtni. Viņam ir svarīgāka nodarbe – kārtīgi izskrieties.

Šiem suņiem vasara ir atpūtas laiks. Eduards pastāsta, ka viņa suņus iemīļojuši bērni vasaras nometnēs, kad viņi drīkst suņus paglaudīt, izvest pastaigā, papeldināt, kā teikt, suņiem tad ir iespēja socializēties. Sēsties pajūgā nepilngadīgiem gan nav atļauts, jo tas ir bīstami tieši tāpēc, ka suņi pajūgu velk ļoti ātri un līdz ar to šī izklaide bērniem var būt bīstama.

Līdzko laiks kļūst vēsāks, sporta suņi atsāk treniņus. Nodarbības ir dažādas. Ir vienkārši skrējieni. Notiek pajūga vilkšanas treniņi. Citkārt Eduards brauc ar kvadraciklu un suņi skrien līdzi. Suņiem liek arī pašiem vilkt kvadraciklu. Kā teikt, cilvēki iet uz trenažieru zāli, lai noslogotu savus muskuļus, sunim vajag mazliet cita veida nodarbības. Intensīvi treniņi, variējot noslodzes veidus, notiek divas–trīs dienas pēc kārtas, pēc tam ir atpūta, lai ātrajiem ķepaiņiem trenēšanās neapniktu, bet viņiem izveidotos nepieciešamība pēc noteiktas slodzes un treniņu daudzveidības.

Rezultātā suņi vai traki paliekot, ieraugt, ka Edaurds nāk pie būra, voljera vai aploka ar iejūga ekipējumu.

Izbrauciens un izskriešanās ir šo suņu svētki, jo viņi ir radīti skriešanai.

Protams, pēc katras lielās skriešanas suņi tiek samīļoti, pabaroti ar kādu kārumu. Suņu kārumi nebūt nav saldumi vai maizes šķēle. Ikdienā sporta suņi mielojas ar speciālo suņu barību – vien kādi 400 grami dienā. Saimnieks izvēlējies Latvijā ražoto suņu barību «Dogo», izvēloties tieši aktīviem suņiem paredzēto barību. Turklāt neviens skandāls vai nomelnošanas mēģinājumi nav likuši viņam atteikties no šīs barības, jo uzskata to par sabalansētu, veselīgu un drošu. «Neviens suns nekad nav slimojis, jau deviņus gadus ēdam «Dogo»,» saka Eduards Grobiņš.

Katru dienu suņi saņem arī liellopa gaļu – aptuveni tikpat daudz vai nedaudz mazāk. Edaurds uzsver, ka svarīgi ir šos suņus nepārbarot. Tas būtiski ne tikai tāpēc, lai viņiem būtu skaists izskats, bet arī sportiskās īpašības tad labāk attīstās un izpaužas.

Latvijā aizvien mazāk paliekot entuziastu, kas tur tik daudz suņu.

Izdevumus prasa ne tikai suņu uzturēšana un barošana, bet padārgs ir ekipējums.

Kamanas, piemēram, maksā pusotru līdz divi tūkstoši eiro,

viena suņa iejūga komplekts – ap 25 eiro. Ja viss jāiegādāja īsā laikā, tas prasa lielu finansiālu ieguldījumu, bet pamazām visu nepieciešamo var sagādāt.

Īstam pajūgam vajag sešus suņus. Ar tādu baru tikt galā nav nemaz vienkārši, turklāt to nevar pilsētas apstākļos. Visbiežāk audzē vienu vai divus sporta suņus, un tad piedalās individuālajās sacensību disciplīnās.

Iespēju piedalīties sacensībās nav mazums. Tās notiek ne tikai Latvijā, bet arī daudzās tuvējās valstīs – Lietuvā, Igaunijā, Sanktpēterburgā, Minskā un citviet. Latvijā vairākas reizes ir notikuši pasaules čempionāta posmi.

Pašlaik ir sākušās sarunas par suņu pajūgu vadīšanas iekļaušanu olimpiskajos sporta veidos. Domājams, ka aiznākamajās ziemas olimpiskajās spēlēs jau varēs vērot un līdzi just sporta suņu startiem.

Cerēsim, ka jau pirmajās olimpiskajās sacensībās startēs arī sporta suņi, kuru vilktos pajūgus stūrēs Latvijas sportisti. Tam nopietni gatavojas vismaz trīs komandas – Madlienā, Berģos un Garkalnē, kurās ir pietiekami daudz suņu, lai startētu kamanu vilkšanas sacensībās. Vēl ir vairāki klubi, kuros īpašniekiem ir pa vienam vai diviem suņiem, kuri var piedalīties individuālajās disciplīnās, piemēram, Carnikavas klubs. Un, kas zina, varbūt pēc astoņiem gadiem mēs sporta suņu olimpiskajiem startiem sekosim līdzi ar tikpat lielu interesi un atbalstu, kā pašlaik fanojam par mūsu skeletonistiem, bobslejistiem vai kamaniņu braucējiem.