Asi kā naži, mežacūkas ilkņi spēj uzšķērst

Mežacūkām šobrīd ir riesta laiks - mazuļi nāks pasaulē aprīlī. Riesta laikā mežakuiļu starpā notiek asas cīņas.

Kuiļi vaislošanās laikā nepārtraukti ir saspringti - gatavi nosargāt «līgavu» no citu kavalieru tīkojumiem.

Vienā metienā var būt pat 12 sivēni. Aizstāvot mazuļus, mežacūkas var izrādīt agresiju un uzbrukt. Tomēr parasti mežacūkas izvairās no saskarsmes ar cilvēku.

Mežacūku ilkņi ir trīsšķautņaini, asi un aug visu mūžu. Augšējiem ilkņiem berzējoties gar apakšējiem, to malas uzasinās kā nažiem. Mežakuiļu tēviņiem apakšējie ilkņi ir izliekti uz augšu un var būt pat 30 cm gari, mātītēm tie ir mazāki un nedaudz uzliekti uz augšu. Mežacūku ilkņi ir medību trofeja, stāsta Līgatnes dabas taku vadītāja Inta Lange.

Ja mednieks, domājot, ka dzīvnieks nošauts, pieiet klāt mežacūkai, tā ar ilkņiem spēj burtiski uzšķērst cilvēku.

Ja tuvumā nav cita mednieka, arī izredžu izdzīvot tikpat kā nav.

Mežacūkas ir ļoti gudri dzīvnieki un labi atceras vietas, kur ir sajutušas draudus vai tieši otrādi – drošos apstākļos viegli atradušas barību. Mežacūkas parasti dzīvo baros, kurus vada bara galvenā cūku māte. Reizēm ir sastopami pat 20-50 dzīvnieku lieli bari. Baros uzturas vairākas cūku mātes, to mazuļi un jaunās cūkas. Pieaugušie kuiļi ir vientuļnieki un klejotāji, kas baram pievienojas riesta laikā.

Mežacūka ir plaši izplatīts dzīvnieks ne tikai Latvijā, bet arī visā Eiropā. Mežacūkas sastopamas Āzijā un Ziemeļāfrikā. Dažās Eiropas valstīs, kā, piemēram, Dānijā un Norvēģijā, šis dzīvnieks vairs nav sastopams, jo ir izmedīts.

Pieaugušu mežakuiļu skausta augstums var būt līdz 90 cm, mātītes augumā ir mazākas.

Pieauguši kuiļi parasti sver ap 250, mātītes ap 150 kilogramu.

Svaram gan ir sezonāls raksturs – rudenī dzīvnieks parasti uzkrāj rezerves, ko līdz pavasarim iztērē, tāpēc dzīvnieks vissmagākais ir oktobrī, bet visvieglākais – aprīlī. Vienam dzīvniekam masas starpība var būt līdz 50 kilogramiem.

Mežacūka ir visēdāja – ēd gandrīz visu, ko atrod. Pārsvarā barību uzmeklē, ar šņukuru rakņājot augsni. Liels gardums ir kukaiņi un to kāpuri, dažādi augi un to saknes. Rudenī lielākais gardums ir ozolzīles un cilvēku dārzos un lauksaimniecības platībās izaudzētie labumi – kartupeļi, kukurūza, graudi un āboli. Šādi mežacūku sirojumi gardumu meklējumos var nodarīt lielu postu dārziem un laukiem. Tā kā mežacūka var atrast barību dažādās vietās, tās ir sastopamas gan mežos, gan lauksaimniecības platībās un arī cilvēku apdzīvotās vietās.

Rīgā mežacūkas iemanās barību atrast ne tikai piemājas dārziņos, bet arī atkritumos un cienāties ar kaķiem izlikto maltīti.

Līgatnē mežacūkas rīta agrumā redzētas skrienam pa pilsētas centru. Dzīvnieki mēdz izrakņāt dobes pie domes un izpostīt mazdārziņus. Izpētīts, ka Latvijā mežacūkām vislabāk patīk dzīvot lapu koku un jauktu koku mežos.

Mežacūkas ir teritoriāli dzīvnieki, un savu teritoriju izstaigā pa iestaigātām takām. Gulēšanai cūkas veido migas labi noslēptās vietās, piemēram, zem kuplām eglēm, žagaru kaudzēs vai biezos krūmājos.

Mežacūkas izrok lēzenas bedres, ko rūpīgi izklāj ar egļu zariem, žagariem un sausu zāli.

Migu cūka iekārto kopā ar sivēniem, bet iepriekšējā gada sivēni veido katrs pats savu migu netālu no mātes migas. Ziemas sezonā cūkas mēdz migas iekārtot arī skudru pūžņos vai salmu kaudzēs.

Mežacūkas ir ļoti tīrīgi dzīvnieki, kas rūpējas savu labsajūtu. Cūku apdzīvotās vietās vienmēr ir iekārtotas dubļu vannas un koki, gar kuriem berzēties pēc vannas.

Mežacūkas arī labi peld un karstā laikā labprāt bauda ūdens procedūras.

Līgatnes dabas takās mežacūkas šobrīd ir apskatāmas pa gabalu, lai mazinātu risku tām saslimt ar Āfrikas cūku mēri, kas ir bīstama slimība visām cūkām. Visbiežāk galvenais slimības izplatītājs ir cilvēks, kas infekciju var nejauši atnest ar kādu mežacūkām paredzētu cienastu.

Līgatnes dabas takās mežacūkas visaktīvākās ir no rīta un pēcpusdienā, kad dodas baroties, veido sev atpūtas vietas, vārtās dubļu vannās vai aktīvi komunicē savā starpā. Dienas vidū tās visbiežāk var vērot snaužam pašu veidotās guļvietās, jo diendusa ir ļoti svarīga mežacūku dienas režīma sastāvdaļa!

Interesanti fakti par mežacūkām

Mežacūkai ir vāja redze, toties tai ir ļoti labi attīstīta dzirde un oža. Kukaiņu kāpurus augsnē var saost līdz pat 10 cm dziļumam.

Mežacūkas ir vienīgie pārnadži, kas rok vietu migai.

Mežacūkas aizstāvoties mēdz būt agresīvas, tāpēc nav ieteicams tām pārāk tuvoties.

Mežacūkām bara galvenais dzīvnieks ir vadošā mātīte.

Mežacūkām riests ir no novembra līdz decembrim.

Mežacūku mazuļi dzimst aprīlī līdz maija sākumam, un vienā metienā var būt pat 12 sivēni.

Mežacūku sivēni ir gaiši brūnā krāsā ar tumšāk brūnām svītrām pār muguru. 2-3 mēnešu vecumā mazuļu apmatojums mainās un to krāsa kļūst līdzīga pieaugušajām cūkām.

Mežacūku ilkņi ir lieliski darbarīki un ieroči – tie ir trīsšķautņaini, asi un aug visu mūžu.

Mežacūkas veido dubļu vannas un izvēlas koku, kur rīvēties.