/nginx/o/2018/07/05/8082286t1hb3d1.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, «25 Wolves» komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Pagājušajā rudenī nogājām Braslu no uzpludinājuma līdz ietekai Gaujā. Ārkārtīgi ainavisks maršruts – augsti krasti, neskaitāmas bebru takas un iespēja pārgājienu noslēgt Inciema restorānā «Pansija», kur ģimeniskā atmosfērā var baudīt karbonādes, kas lielākas par šķīvi. Taču šoreiz mūs uz Braslu atveda ziema, kas māk apsegt piekusušos, nomierināt nemierīgos un apturēt neapturamos. Mēs braucām skatīties iemidzinātos ūdenskritumus.
Šodien pie Braslas uzpludinājuma kūsā dzīvība, pēc ilgā un pamatīgā sala spoži spīd saule un jakā paliek par karstu. Pīles laimīgi vizinās no ledus atkarotajos ūdens plankumos, bļitkotāji uz ledus ir ieradušies ar visām ģimenēm, un saulē sildās pat līdzās esošie Aņītes smilšakmens atsegumi. Lielākā daļa atpūtnieku aiziet gar upi līdz taciņas strupceļam un griežas apkārt, nemaz nenojaušot, ka īstais Braslas kalnu kristāls paslēpies kādā alai līdzīgā smilšakmens ielokā un atrodas tepat aiz stūra, kur to var ne tikai nofotografēt, bet pienākt klāt un pat nolaizīt.
Taciņa, kas ved gar kraujas malu, ir stāva un apledojusi, tomēr, pārvietojoties piesardzīgi un turoties pie koku saknēm, kāpiens ir drošs. Netālu no leduskrituma satiekam ģimeni, kas uzmanīgi pārvar apledojušo nogāzi. Uzrunātais vīrietis saka, ka pirms pieciem gadiem laivojuši pa Braslu un pamanījuši sezonālo ūdenskritumu, kas esot atstājis fantastisku iespaidu. Visu šo laiku vēlējies atbraukt uz šejieni ziemas salā, šodien gadījušies netālu un piepildījuši savu mazo sapni. Visi bijuši sajūsmā, un pēc piecām minūtēm mēs sapratām, kāpēc.
Leduskritums no attāluma skatienam neatklāj savus patiesos apmērus, tikai pienākot tuvāk, atklājas, ka tas ir krietni lielāks, nekā šķitis. Līdzās leduskritumam pāri ieža pārkarei nolaidušās vairākas milzu lāstekas. Dažas jau ir tik garas, ka spējušas saaugt ar alas pamatni, citām šogad tas, visticamāk, neizdosies, jo ceļā līdz mērķim tās ir nodauzījis kāds pret dabas brīnumiem vienaldzīgāks īpatnis. Ikvienai no lāstekām ir savs avots, kas to barojis, un līdz ar to katrai sava krāsa. Gaiši brūnas, sārtas un gandrīz caurspīdīgas.
Tomēr visizteiksmīgāk dabas mākslinieciskie dotumi ir vērojami leduskritumā, kurš sevī iemiesojis vismaz trīs dažādus ledus skulptūru veidošanas stilus. Iedobes sienai tuvākā leduskrituma daļa atgādina saišķos sasietas stabules. Vidējā daļa līdzinās eglīšu mantiņu vai sīpolu virtenēm, kas pārklātas ar caurspīdīgu glazūru. Ārējo leduskrituma kārtu klāj mežģīņotas lāstekas, kas, siltās saules sasildītas, jau sākušas pilēt, atgādinot, ka pēc pāris mēnešiem šis, šodien tēraudcietais skaistums, būs redzams vairs tikai fotogrāfijās.
Sekot līdzi «25 Wolves» komandas aktivitātēm iespējams: