/nginx/o/2022/07/26/14719226t1h1286.png)
/nginx/o/2018/07/05/8062802t1hafbe.jpg)
Ap Lieldienu laiku nāk pasaulē gada pirmie mazie garauši. Taisnība: zaķi vairojas kā traki! Zaķu mammai ir trīs metieni gadā – katrā var piedzimt līdz pat deviņiem zaķēniem. Zaķi labi peld un skrien ar ātrumu 50 km/h.
Vairojas kā zaķi!
Lūdzu, ņemiet vērā, ka raksts ir vairāk nekā piecus gadus vecs un ir pārvietots uz mūsu arhīvu. Mēs neatjauninām arhīvu saturu, tāpēc var būt nepieciešams meklēt jaunākus avotus.
Latvijā mīt divas garaušu sugas - baltais zaķis un pelēkais zaķis. Kā liecina sugas nosaukums, pelēkais zaķis cauru gadu saglabā savu pelēcīgo kažoka krāsu, savukārt baltie zaķi ir balti tikai no novembra līdz martam - laikā, kad ir sniegs, lai uz tā fona paliktu nemanāmi. Vasarā baltie zaķi tērpjas brūnganos toņos.
Simtiem zaķu
Vienīgā zaķu saistība ar pavasara saulgriežiem ir fakts, ka daudzām zaķu mammām šis ir pirmo mazuļu dzimšanas laiks. Jāatzīmē, ka mazos zaķēnus lielajā zaķu pasaulē sagaida daudz radinieku - māsu, brāļu, māsīcu un brālēnu dažādās pakāpēs. Tas tāpēc, ka zaķi vairojas kā traki! Zaķenei mazuļi var dzimt trīs reizes gadā. Otrais «zaķu metiens» ir vasaras sākumā vai vidū, bet trešais augusta beigās vai septembrī. Vienā reizē zaķene spēj dāvāt dzīvību no diviem līdz deviņiem garaušiem.
/nginx/o/2018/07/05/8062796t1h60e2.jpg)
Drīz pēc mazuļu piedzimšanas māte tos atstāj un dodas savās darīšanās.
Interesanti, ka zaķēni zīž tikai savas mammas pienu un no sveša atsakās.
Mazie zaķi mātes pienu saņem tikai četras nedēļas, tāpēc agri iemācās sameklēt ko ēdamu. Garauši patstāvīgu dzīvi sāk jau mēneša vecumā.
Nesamin zaķēnu!
Gadās, ka zaķi manāmi apdzīvotu vietu tuvumā. Iespējams, ka zaķenes izvēle saistīta ar to, ka māju tuvumā nav lielo meža plēsēju. Ja pagalma garajā zālē gadās pamanīt mazus zaķēnus, nogaidiet kādu dienu – zaķene pati mazos aizvedīs uz drošāku vietu, skaidro Dabas aizsardzības pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste Maija Rēna.
/nginx/o/2018/07/05/8062798t1hc84a.jpg)
Krietns zaķu bariņš dzīvo Līgatnes dabas takās. Zaķi te nonākuši dažādu iemeslu dēļ - izglābti no pļaujmašīnas vai degošas kūlas, atrasti mežā vai piemājas dārziņā, kādu sakodis suns.
/nginx/o/2018/07/05/8062800t1h676c.jpg)
Līgatnes dabas taku garauši ir izcili palaidņi.
Blēņu topā ir sakaru sistēmas likvidēšana, pārgraužot telefonam vadus, aizkaru apakšējās malas izrobošana, koka palodžu un durvju sliekšņu «dizaina maiņa», naktsmiera traucēšana, spiru taciņu izveide visnepiemērotākajās vietās.
Šobrīd Līgatnes dabas takās mītošajiem zaķiem ir riesta laika beigas. Ar voljerā dzīvojošajām stirnām zaķiem ir labas attiecības – dzīvnieki ēd vienu ēdienu un gulšņā viens otra tuvumā. Apmeklētāji garaušus var ieraudzīt, kad tie ietur pusdienas barotavā vai skrien pa voljeru.
Interesanti fakti
Nepieciešamības gadījumā, piemēram, palu laikā, zaķi labi peld.
Zaķa acis ir nedaudz izvalbītas, tāpēc redzesleņķis ir vien nedaudz mazāks par 360 grādiem, taču, par spīti tam, redze ir ļoti vāja – tālumā zaķi var izšķirt vien kustīgus objektus.
Briesmu brīžos zaķi spēj pārvietoties ar 50 km/h lielu ātrumu, izdarot spējus sānlēcienus un virziena maiņu, tādējādi nogurdinot vajātāju.
Riesta laikā starp tēviņiem notiek cīniņš jeb boksa mači. Zaķi saslejas pakaļkājās un spēji sit ar priekškājām. Šajā laikā tēviņi mēdz svilpt un ar pakaļkājām bungot pa zemi.