Mežos sāk vairoties čūskas! Arī reti sastopamā «Latvijas žņaudzējčūska» (3)

Lai gan īstais «čūsku laiks» būs augusta vidū un beigās, mazie čūskulēni jau sākuši dzimt. Zalkšu mammas olas dēj mēslu čupās. «Čupā var būt līdz pat tūkstoš olu, jo to attīstībai piemērotu vietu vienā apkaimē nav tik daudz, tāpēc vienviet olas sadēj daudzas zalkšu mammas. Viena zalktene izdēj 5 līdz 35 olas. Substrāts sadaloties silda un inkubē olas.

Katrā olā ir viens zalkša mazulis, kas izšķilšanās brīdī ir sprīdi garš.

Turpretim odzei un gludenajai čūskai olas attīstās to ķermenī, lai mazuļi būtu mazāk atkarīgi no apkārtējās vides,» stāsta Skuja.

Graciozā žņaudzēja

Tvitera ierakstā vides eksperts gludeno čūsku nodēvējis par Latvijas vienīgo žņaudzējčūsku. Turklāt tā esot laba kokos kāpelētāja. Dabā reti sastopamā gludenā čūska, kas mitinās līča piekrastē no Kolkas līdz Ādažu poligonam, patiešām ir laba žņaudzēja.

Gludenajai čūskai patīk siltums - citviet Latvijā tā nespēj pārziemot. Tikko nākuši pasaulē,gludenās čūskas mazuļi barojas ar kukaiņiem un gliemežiem, bet drīz vien spēj pievarēt sava izmēra upuri, piemēram, ķirzaku. Gludenā čūska upuri vispirms nožņaudz, pēc tam aprij. Vilnis Skuja stāsta, ka, paņemot rokā gludenās čūskas mazuli, tas uzreiz aizstāvas, aptinoties ap pirkstu un sākot to žņaugt.

Ja izdodas ieraudzīt gludeno čūsku – tā ir veiksme, jo čūska labi slēpjas un cilvēkam acīs nerādās. Ne visi biologi ir dabā redzējuši gludeno čūsku,

saka Skuja.

Pētnieki domā, ka mūsu platuma grādos gludenā čūska pārsvarā pārtiek no lielajām ķirzakām. Iepriekš nožņaudzot, tā rāmi notiesā gan sila, gan pļavas ķirzaku. Gludenā čūska var nožņaugt peļveidīgo grauzēju – strupasti un cirsli. Tā spēj tikt galā ar mājas peli, bet lielāku pelēnu pievarēt nevar. Zalktis ir lielāks par gludeno čūsku, un brīdī, kad tas aprij savu upuri, piemēram, vardi, tā vēl ilgi nikni spirinās.

Turpretim smalkās, graciozās gludenās čūskas maltīte pirms norīšanas tiek paralizēta. Turklāt gludenajai čūskai ir ļoti mazi zobi ar sīkiem indes zobiņiem rīklē, tāpēc bez žņaugšanas tai neiztikt.

Dažreiz – lai tiktu pie ligzdas vai slēpjoties no ienaidnieka - tā uzrāpjas kokā un aptinas ap zaru.

Cilvēkiem tā, protams, neuzbrūk un no koka zemē nekrīt.

Zalkša jocīgā dzīve

Pēc ekoloģiskā tipa, respektīvi, pēc dzīvesveida un medīšanas veida, zalktis ir ūdensčūska. Zalktis iepeld tālu ezerā, labi nirst un dzīvo slīkšņās, turpina Vilnis Skuja. Zalktis labprāt ēd vardes, paretam noķer kādu lēni peldošu, miegainu zivtiņu.

Čūskas mīl siltumu, bet tiešos saules staros nemīl uzturēties. Var teikt, ka tās ir cimperlīgas, smejas Vilnis Skuja. Čūskām patīk saulīte, bet caur mākoņiem. Rudeņos zalkši uzlien kokā, lai pasildītos saulītē. «Tas nenozīmē, ka sēņotājiem pa mežu jāstaigā, skatoties, vai no gaisa nekrīt čūska.»

Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts saka, ka

čūsku dzīvē ir vēl daudzas neizpētītas lietas. Tās ir gandrīz mistiskas.

Piemēram, zalkšu tēviņi mēdz izlikties par mātītēm, izdalot zalkšu mātes feromonus.

Kāpēc? To nav viegli izskaidrot. Sajutuši sievišķos feromonus, citi zalkšu tēviņi sāk ložņāt ap biedru, kas izliekas par mātīti, berzējoties pret to un sasildot. «Pavasarī zalkšu seksā piedalās viena vai divas mātītes un vairāki tēviņi, kas ložņā un sasilda mātītes,» stāsta Skuja.

Saudzē čūsku!

Savukārt glodene nav čūska, bet gan ķirzaka bez kājiņām, kas laika gaitā izzudušas. Tās skeletā ir pamanāmas sīkas kājiņas, stāsta Skuja. Pasaulē ir daudz glodeņu sugu, un dažām ir mazas kājiņas.

Savas mājas pagalmā zem tepiķīša pie ieejas pirtī dabas pētnieks atrada glodeņu čemuru. «Manā pagalmā ir bioloģiski vērtīgs zāliens – nepļauta pļava, ko tautā ne velti dēvē par čūskulāju.

Ja mājās ir īsi pļauts, akurāts un vienveidīgs mauriņš, tajā ne čūskas, ne cita radība nedzīvo.

Dzīvības tādā nav.» Neraugoties uz neērtībām, Skuja iesaka pļavu pļaut lietus laikā, kad lielākie zvēriņi ir paslēpušies.

Visu triju Latvijā sastopamo sugu čūskas spēj iekost. Ja varbūtība, ka cilvēkam iekodīs gludenā čūska, ir tuvu nullei, tad zalktis vai odze gan kādam neuzmanīgam sēņotājam var iekampt. «Ja jums ir iekodusi čūska, bet jūs nezināt kāda, jāaplūko koduma vieta. Ja parādās divi punktiņi, tas bijis zalktis. Turpretim, ja brūcīti veido divas svītriņas, tā bijusi odze,» stāsta Skuja. Zalkša kodiens nav bīstams, bet, ja dzēlēja bijusi odze, jāsazinās ar ārstu.