/nginx/o/2018/07/03/7934664t1h769e.jpg)
Gatavojoties Latvijas simtgadei, mēs, «25 Wolves» komanda, esam apņēmušies ik nedēļu pastāstīt un parādīt kādu no Latvijas dabas brīnumiem. Pēdējo gadu laikā esam centušies katru brīvu brīdi pavadīt Latvijas mežos, pļavās un purvos. Esam sakrājuši milzum daudz stāstu, bilžu un video par piedzīvoto, un vienubrīd sāka šķist, ka tā būtu laba ideja – padalīties ar tiem, kam tas varētu būt interesanti.
Uzreiz aiz vietas, kur Tūjas–Limbažu šoseja šķērso Vitrupi, mēs griežam pa labi Dziļezera virzienā un nevaram vien nopriecāties, cik skaistas ainavas paveras ceļa labajā pusē.
Nav brīnums, ka te ainavu grezno nevis vecas mājeles ar sašķiebtiem jumtiem un aizaugušiem dārziem, bet gan lepnas savrupmājas ar augstām sētām un rosīgiem ļaudīm.
Dziļo un ainavisko gravu izveidojuši sen aiztecējušie ledāja ūdeņi. Šodien šeit saimnieko Vitrupe, kas tikko iztecējusi no Riebezera, bet gandrīz 50 kilometru garajā ceļā satiks divus savā vārdā nosauktus ciemus un pazudīs jūrā.
Nenorimst diskusijas, kur tad īsti sākas Vitrupe: Riebezerā vai jau daudz agrāk – Lādes ezerā, kam izskrējusi cauri un sajaukusies ar Jumpravmuižas ezeru kaskādes ūdeņiem, un tad Riebezerā nonāk jau kā Vitrupe. Mēs šodien dodamies tieši uz Riebezeru un viņa mazāko brāli vai uzticamo draugu, grūti pateikt, tā saucamo Dziļezeru. «Priedīšu» mājās, kur jāpiesaka sava vizīte (jo ezeri ietilpst privātā teritorijā), ļoti laipns kungs mums piedāvā paņemt laivu, jo pastaigu taka vēl nav gatava baudīšanai bez gumijniekiem. Mēs šodien esam svētdienas atpūtnieku nosakņojumā, tāpēc viegli ļaujamies pierunāšanai.
Laivu piestātnē mūs sagaida plaša izvēle. Gan «Jūle», maigi sizdamies pret piestātni, gan «Plūdonis», žvadzinādams ķēdes, cenšas pievērst mūsu uzmanību. Velti tie cenšas, jo mēs izvēlamies laivu ar nosaukumu «Ezera sonāte».
Dziļezers nav Venēcijas kanāli, tomēr pavasaris ar pustrakajiem putnu treļļiem, kā arī skaistais ezers ar sakoptajiem krastiem un mūžsenajiem kokiem vizināšanos padara aizraujošu un romantisku.
Mēs pārceļamies Dziļezeram otrā krastā un nonākam mūsu šīsdienas ceļojuma galamērķī – uz šaurās zemes strēles, kas vietām tikai četru metru platumā vienu no otra šķir abus ezerus – Dziļezeru un Riebezeru. Te gan vietā būtu piebilst, ka tā tas nav vienmēr. Palos un pēc stiprākām lietavām, zemes strēlei applūstot, ezeri uz īsu brīdi satiekas, kļūstot par vienu, bet pārējā laikā tos vieno neliels kanāliņš ar koka gājēju tiltiņu tam pāri. Uz šaurās zemes josliņas ir izveidotas laivu piestātnes, atpūtas vietas ar soliem un galdiem, atkritumu urnas un pat tualetes. Zinātkārie te atradīs daudzas norādes ar informāciju par sastopamajiem augu un dzīvnieku valsts pārstāvjiem.
Līdzās ierastiem augiem te ir sastopami arī neparasti ekosistēmas elementi, piemēram, desmit nu jau labi paaugušos ozolu saišķis, dažādas interesantas piepes un plato lapu īpašnieks – riekstkoks.
Atšķirīgā dziļuma dēļ vai varbūt gaismu spēles tam par vainu – ezeri šodien iekrāsojušies dažādos zilajos toņos. Dziļezers ir tumšāk zils, savukārt Riebezers izvēlējies debesu gaišzilo toni. Zemes strēle darbojas kā josla mākslinieka Marka Rotko gleznās, nodalot divus dažādu krāsu laukumus. Mēs dodamies prom atpūtušies un laimīgi, bet ezeri rāmi paliek gaidīt palus.
Sestdien, 12. maijā, notiks nākamais «25 Wolves» publiskais pārgājiens, kurā kājām mērosim ceļu no Dāvida līdz Septiņavotu ūdenskritumam. Vairāk informācijas un pieteikšanās šeit:
Sekot līdzi «25 Wolves» komandas aktivitātēm iespējams vietnē www.25.wolves.lv, kā arī sociālajos tīklos: